21. A. 650 A. Lapas Mārtiņš Rūjienā. "Dievs un velns" 1904, 75 (13).

Reiz dzīvojis viens ļoti bagāts un nežēlīgs kungs, kas pārliecīgi mocījis savus ļaudis ar gŗūtiem darbiem. Reiz kungs gājis savus laukus aplūkot un ceļa malā redzējis vienu sirmu sirmu vecīti sēdam.

"Ko tu te bez darba sēdi?" kungs jautājis.

"Tā jau nav tava daļa, ko es daru," vecītis atbildējis.

"Vai tu nezini, ka es esmu kungs? Kā tu iedrošinājies man tā atbildēt?" kungs sadusmojies uzsaucis vecītim.

"Es jau nepiederu pie taviem dzimtsļaudim," vecītis atbildējis.

Kungs nu gribējis vecītim sist ar savu kūju, bet nekā nevarējis iesist. Viņš noturējis vecīti par burvi un domājis, ka tāds viņam derētu taisni par vagāru.

"Vai tu negribi nākt pie manis par vagāru?" kungs apmierinājies prasījis.

Es varu ar iet par vagāru, bet ar vienu norunu. Es galvoju, ka visi darbi tiks labi pastrādāti, bet jūs atļaujiet man rīkot ļaudis, kā man pašam patīk."

Kungs brīdi padomājis, bijis ar to mierā un jautājis: "Bet cik algas tu prasi par gadu?"

"Es kalpošu bez algas, bet ar to nolīgumu, ka gada beigās man ir brīvu trīs reizes sist kungam ar mazo pirkstiņu pa pieri."

"Ermots vecis," kungs domājis. "Viņš man kalpos bez maksas un vagāra alga man paliks kabatā. Trīs sitieni ar pirkstu jau arī nesadragās manu pieri." Tad viņš atbildējis vecītim: "Ar tādu līgumu esmu mierā."

Jaunais vagārs sūtījis ļaudis pie darba tikai pulksten sešos no rīta un ļāvis tiem izgulēties un atpūsties. Kad kāds darbinieks apgrēkojies, tad to pamācījis tikai ar vārdiem, nekad nelicis pērt ar žagariem.

Kungs, to redzēdams, ļoti dusmojies un izbāris jauno vagāru: "Tā tu man nokavēsi darbus un padarīsi mani par nabagu."

Vagārs atbildējis: "Tā jau mēs esam līguši un līgumu es izpildīšu."

Vagārs arī turējis vārdu, gādājis par visiem darbiem un rudenī bijuši bagāti augļi.

"Tas tikai ir vagārs, kas māk savu amatu," muižaskungs sacījis savam kungam.

Kungs nu arī bijis priecīgs par bagātiem lauku augļiem un nodomājis sarīkot ļaudim lielas appļāvības. Viņš licis atsaukt vagāru pie sevis un sacījis tam: "Tu jau laikam arī pratīsi nokaut manu lielo vērsi, lai būtu gaļa, ko ļaudis labi paēdināt. Vari ņemt arī kādus vīrus palīgā."

"To vērsi es viens pats varu nokaut," vagārs atbildējis, "palīga man nemaz nevajadzēs."

Kungs neticējis, ka vagārs viens pats iespēs nokaut tādu lielu un niknu vērsi, kādēļ gājis pats skatīties, ko vagārs darīs. Vagārs iesitis vērsim trīs reiz ar mazo pirkstu pa pieri un vērsis tūliņ nokritis gar zemi. To redzēdams, kungs ļoti izbijies un nodomājis pie sevis: "Tā viņš arī mani nositīs, ja nevarēšu kaut kā no līguma atkratīties."

Tā nu viņš kādā izdevīgā brīdī lūkojis vagāru pierunāt, lai ņemot labāk lielu algu, nekā pēc līguma sitot viņam pa pieri.

Vagārs tikai atbildējis: "Līgumu es negribu grozīt."

Kungs par to bijis lielās raizēs un reiz, pa mežu staigādams, izsaucies: "Kaut jel pats velns man palīdzētu šai klizmā!"

Velns tūliņ bijis klāt un prasījis: "Tu mani sauci. Ko vēlies?" "Nogalini manu vagāru," kungs atbildējis.

Velns sacījis: "Labi! Tad parādi man savu vagāru!"

Kad kungs parādījis velnam vagāru, tad tas iztrūcies un aizmucis. Kungs nu vēl vairāk sabijies un nezinājis, ko darīt. Pēdīgi viņš sadomājis ar viltu tikt vaļā no vagāra. Viņš aizsūtīja vagāru ar muižas labību uz Rīgu. Kamēr vagārs bija Rīga, tikmēr viņš lika uztaisīt kapsētā jaunu kapu, ieslēdzās pats savā istabā un lika ļaudim stāstīt, ka viņš esot nomiris.

Kad vagārs ar ļaudim pārbrauca no Rīgas, tad kundze jau bija apģērbusies sēru drēbēs un raudādama stāstīja, ka vīrs nomiris. Vagārs atbild: "Kapsētā kunga nav. Viņš guļ tepat savā guļamā istabā."

To teicis, viņš piegājis pie kunga guļamās istabas un iesitis trīs reizes ar mazo pirkstu pa sienu. Siena tūliņ sagāzusies un kungs tikko paspējis izlekt no gultas.

"Tas ir liels grēks, ka dzīvs cilvēks izdaudzinās par mirušu," vagārs sacījis, kungu pamācīdams.

"Man bija bailes no taviem trim sitieniem, tādēļ es izdomāju šo viltību."

"Ar blēdību, tu vaļā netiksi." "

"Ko tad lai es daru?" "

"Apsolies turēt savus ļaudis godīgi un neaicināt vairs velnu palīgā."

"To apsolos un lai Dievs man palīdz!"

"Tad Dievs jums arī palīdzēs."

Pēc šiem vārdiem vagārs pazudis, Nu arī kungs sapratis, ka vagārs nav vis bijis kāds cilvēks, bet laikam pats Dievs.

P i e z ī m e. Šī pasaka ir saīsināta, jo Lapas Mārtiņš pēc sava paraduma ir to tīšām gaŗumā vilcis un laikam arī drusku sagrozījis. P. Š.