22. A. 650 A. 301 B. K.Tarzieris Tirzas Druvienā, Brīvzemnieka “Sborņik” 152 (l00). Andrejanoff, Lettische Märchen, 37 (Bärenmensch).

Reiz gāja viena sieviete sēņot un satikās ar lāci. Lācis to ievilka savā alā, saturēja tur trīs gadi un pēc tam palaida vaļā. Bet no lāča tai piedzima dēls: pa pusei cilvēks, pa pusei lācis, un to iesauca par Lāčaugaini. Viņš auga un izauga ļoti stiprs un naģīgs. Tad savā laikā tas salīga pie mācītāja par strādnieku. Tas bija ziemu. Mācītājs vienu dienu Lāčaugaini sūtīja pēc malkas. Labi! Mežā tas pieies vienai priedei klāt un kā nu atvēzinās cirvi pēc cirtiena, tā cirvis - sazini Dievs! - kur aizdrāzās, kāts vien palika rokās.

Lāčaugainis saņēma sausas dusmas, salauzīja lielo milzenīcu priedi mazos gabalos un nokrāva bez gala lielu vezumu. Nokrāva vezumu, grib doties mājā, bet ķēve velk atspērusies, ne pakustēt no vietas. Nu Lāčaugainis deva tai knipi pa ribām; ķēve atstiepās. Dusmās Lāčaugainis tad pats pārvilka vezumu mājā. To redzēdams, mācītājs nosaka: "Ne ne! vai tu nu pērc jaunu ķēvi, jeb velc vezumu pats. Tūliņ jābrauc uz dzirnavām, nemaz vairs miltu nava mājā."

Tad Lāčaugainis sasvieda maisus ragavās, sagrāba ilksis un teciņus aiztecēja ar vezumu uz dzirnavām. Šais dzirnavās piemita liela velnu dzimta. Atbrauca Lāčaugainis, iegāja dzirnavās, pirmā istabā bija tikai jaunākais dēls ar sievietēm. Lāčaugainis vaicāja: "Kur vecais?"

Tas atbildēja: "Vecais dibina istabā."

"Pasauciet to!"

Bet sievietes nesauca veco. Lāčaugainis daudz netiepās ar velnienēm, sagrāba vienu velnēnu pie kājām un notrieca tās visas gar zemi. Tiklīdz ar tām nu būtu beidzis, te velna tēvs rēkdams, sēkdams atklupa no dibina istabas šurp. Ieraudzījis Lāčaugaini, bruka tam virsū kā negaiss. Bet šis mudīgi aizlēca pie krāsns, paķēra veikli degošu pagali un iegrūda taisni vecim to rīklē. Velns augšpēdu novēlās gar zemi, bet Lāčaugainis tikmēr vēl mietēja, kamēr ir kustēties nekustēja. Nu viņš samala pats miltus un drīzumā pārradās mājā. Lai gan mācītājam nezin kā būtu ticies gānīties ar savu strādnieku, bet nevarēja itin nekā viņu dabūt aizķert. Bet tad mācītājs vēl sūtīja savu strādnieku uz Roju (upe Kurzemē), sacīdams: "Tur vienā dzelmē būs šķirsts ar naudu - pārnes to!"

Šo šķirstu sargāja liels, trijgalvju pūķis. Lāčaugainis aizgāja, sagrāba pūķi pa vidu, iebāza maisā, paņēma naudas šķirstu un pārnesa ar visu pūķi mājā. Mācītājs tikko bija azaidu paēdis, kad Lāčaugainis jau pārnāca un sparīgi nometa šķirstu ar naudu zemē, pūķi palaida vaļā un pats aizspruka.

Lāčaugainis gāja, aizgāja uz vienu tuksnesi, satikās tur ar diviem pasaules plūšņiem, ar Kalnukāpēju un Krūmukodēju, un visi trīs norunāja medīt. Labi! Pirmā dienā aizgāja medīt Lāčaugainis ar Krūmkodēju, bet Kalnukāpējs palika mājā ēdienu taisīt. Vakarā tie pārnāca mājā ar lielu pulku medījumu, bet gulēt vajadzēja aiziet ar tukšu vēderu, jo Kalnukāpējam izvārīto ēdienu bija aprijis briesmīgs milzis, kas - sazini Dievs no kurienes - bija atkūlies.

Otrā dienā Krūmukodējs palika mājā; bet tam tāpat klājās. Trešo dienu pats Lāčaugainis palika mājā un iztrinis cirvi, sacirta malku, iekūra uguni. Kad putra bij izvārīta, viņš ielēja to podā, nolika podu kaktā un pārklāja ar žagariem. Atnāca milzis, prasīja ēst. Lāčaugainis tam atbildēja: "Labi, es tev ēdienu došu, bet palīdzi man vienu rezgali saskaldīt."

Lāčaugainis paņēma lielu baļķi, iecirta cirvi vienā galā un ietrieca spraigā vadzi. Nu milzis gribēja palīdzēt baļķi pārplēst, iegrūzdams abas rokas spraigā. Bet Lāčaugainis iesacījās: "Saturi to spraigu tā atplēstu!"

"Nebaidies nemaz, gan saturēšu!"

"Pagaidi, es triekšu vadzi pa otrreiz iekšā!"

Lāčaugainis izsita vadzi no baļķa un nu milzim rokas iesprūda baļķī, palika kā piesiets.

Lāčaugainis tad paķēra uguni un nu nosvilināja tam visus matus galvai. To milzis neizcieta, aizspruka ar baļķi, sazini Dievs uz kurieni. Pēc tam viņi dzīvoja labu laiku itin mierā; bet piepeši uzklīda viens milzis no Igaunijas, Sarkandaris vārdā, un tas vienā silā apkāva ceļiniekus, apkāva mediniekus. Viņš mēdza noliekt divus kokus deviņi pēdi resnumā vienu pret otru un tad tiem, kuŗus bija sagūstījis piesiet pie katra noliektā koka galotnes vienu kāju, vienu roku, pēc tam kokus palaist vaļā, lai nabadziņu pārplēstu vidū pušu un aizsviestu diezin kur. Lāčaugainis un Kalnukāpējs arī sastapa šo igauņu milzi. Kā pats nelabais tas bruka Kalnukāpējam virsū un būtu viņu sagrābis, ja nabadziņš nebūtu uzsprucis lielā eglē pa biezajiem zariem līdz pašai galotnei. Nu Lāčaugainis bija lielās sprangās, bet viņš saņēma sausas dusmas un nolauza abus kokus. Sarkandaris to redzēdams, laida ļekas vaļām; bet Lāčaugainis tam pakaļ un noķēra Sarkandari. Noķēra, pakāra pie lielās egles ar kājām uz augšu un atstāja, lai vilki to ēd.

No tā brīža Lāčaugainis sāka viens pats ceļot un brīnumus darīt. Reiz viņš satika lielu, lielu briedi un dzinās tam pakaļ līdz pašai Vāczemei, kamēr tad to saķēra. Un te nu palaidnis sāka apkārt vazāties un ar velniem lauzties. Tepat Vāczeme viņš arī ielūkoja daiļu zelteni un domāja to precēt. Bet viens velns, Lāčaugaiņa izskatu pieņemdams, ievilināja skaistuli Vāczemes likteņa bedrē. Otrs velns to pavēstīja Lāčaugainim. Labi! Lāčaugainis apņēmās savu līgavu izglābt no turienes. Bet velni pa to starpu pasteidzās tai apgabalā ap likteņa bedri sacelt mājas un dzīvoja gluži kā cilvēki. Atnāk nu Lāčaugainis, tas saaicina tā apgabala cilvēkus, šos velnus par cilvēkiem domādams, un saka: "Ar šām važām, kas te bezdibeņa malā pie akmeņa piestiprinātas, es laidīšos alā un ja saukšu, tad velciet važas ārā."

To teicis, viņš nolaidās alā. Bet velni paņēma zāģi un pārzāģēja važas, atstādami Lāčaugaini tumšos dziļumos.

P i e z ī m e. Pasakas beigas, sākot ar epizodi par Sarkandari, liekas tīši izdomātas. Pasaka tomēr ir uzņemta, jo viņa ir publicēta arī tulkojumos. P. Š.