23. A. 650 A. A. Pumpurs Lielvārdes un Jumpravas muižas. apg. No "Lācplēša", eposa ievada.

Lāčplēsis jeb Lāčausis radies no lācenes, lāču mātes, kuru kāds meža iemītnieks sev pieradinājis kā sievu. Augot tas ātri attīstījies par lielu, staltu jaunekli. No savas mātes tas tikai mantojis lāča ausis un lielu stiprumu, kādēļ to nosaukuši par Lāčausi. Pirmajos jaunekļa gados tas iztīrījis tēva mājas apkārtni no plēsīgiem zvēriem: lāčiem, vilkiem un meža cūkām, kuŗus tas, parasti aiz žokļiem saķerdams, pārplēsis, kādēļ arī dabūjis to nosaukumu - Lāčplēsis. Vēlāki, kad vairs mājā neatradis gadījumu spēku izlietot, tas ceļojis apkārt pa Baltiju, darba meklēdams; bet visu, ko tas strādājis, viņš padarījis ar pārlieku lielu stiprumu, salauzīdams visas darba lietas.

Tā reizi tas bijis par pāricēlāju pie Daugavas. Kad ļaudis uz celtuves salasījušies, viņš sācis airēt, bet tūliņ pie pirmiem vilcieniem aires salūzušas un celtuve būtu ierauta straumē un sadragāta, ja Lāčplēsis nebūtu airu vietā izlietojis plaukstis: viņš ar plaukstim sācis tik spēcīgi airēt, ka celtuvi atgriezis no straumes un pārvilcis laimīgi otrpus Daugavas. Pēc tam tas saderējies pie kāda kunga par puisi, kuŗš tam uzdevis visādus gŗūtus darbus izdarīt, kā: ar lāčiem art, velna dzirnavās kviešus malt, nogrimušo pili uzcelt, milzi aizdzīt u.t.t., arvienu apsolīdams savu skaistuli meitu par sievu. Lāčplēsis visu izdara un atsvabina zemi no visādiem mošķiem un briesmoņiem. Beigās kungs vairs nevar aizliegties un Lāčplēsis dabūn viņa skaistuli meitu par sievu un dzīvo kādu laiku laimīgi.

Aiz septiņām jūŗām dzīvoja kāda briesmīga ragana; tai bija dēls ar trim galvām. Viņš katru rītu gāja pie mātes un vaicāja: "Māte, vai es esmu stiprākais visā zemē?"

Arvienu viņa atbildēja: "jā", bet pēdīgi sacīja: "Būtu gan stiprākais visā zemē, ja aiz septiņām jūŗām nedzīvotu Lāčplēsis, kas ir vēl stiprāks par tevi."

Nu dēls mātei mierā nelika, gan lūdza, gan draudēja, lai tā ar savu velna skolu izdabūjot, kā Lāčplēsi varētu pārspēt. Ragana nu skrēja pie visiem velniem, bet neviens nezināja padoma, kamēr tad pats Līkcepure pamācīja, ka Lāčplēša spēks pastāvot viņa lāča ausīs; ja tās nocirstu, tad viņš būtu kā cits cilvēks. Raganas dēls, to zināt dabūjis, devās uz Baltiju. Viņš skrēja tik ātri ka vētra sacēlās un visas straumes Daugavā briesmīgi šņāca. Lāčplēsis, to dzirdējis, devās briesmoņam pretim, tie sastapās pie Daugavas. Lāčplēsis cirta pirmais ar savu smago zobenu un nocirta raganas dēlam vienu galvu. Šis cirta atpakaļ un nocirta Lāčplēsim labo ausi, - tūliņ labā roka zaudēja stiprumu un nevarēja turēt smago zobenu. Tādēļ viņš saķēra zobenu kreisajā rokā un nocirta raganas dēlam otru galvu. Tas cirta atkal un nocirta Lāčplēsim kreiso ausi, un tūliņ kreisā roka zaudēja stiprumu, smagais zobens nokrita zemē. Bet arī raganas dēls bij pazaudējis divas galvas un tā palicis divas trešās daļas nespēcīgāks. Nu Lāčplēsis metās tam virsū, tie sakampās ar rokam un sāka lauzties. Viņi lauzās līdz pat vakaram, bet krēslai metoties tiem slīdēja kājas un abi iegāzās no krasta atvara dzelmē.

P i e z ī m e. Pasaka ir droši vien mākslīgi pārstrādāta un Lāčplēša nosaukums tīšām jemts no mājas vārda. Tā nav ne īsta tautas dzeja ne vienkārša tautas valoda. Šis variants ir tādēļ uzjemts, lai redzētu, cik maz mums ir pamata uzskatīt šo pasaku par īstu latviešu tautas teiku. P. Š.