24. A. 650, 1063, 1084, 1009. J. Henniņš no P. Boles l879. g. Sasmakā.

Vienam lauksargam bija divi puikas, tas bija gauži nabags, jo viņam nebija pat ko ēst. Tāpēc viņš nodomāja aizvest tos pie kalēja un sakalt abus par vienu, kas tad būtu stiprs strādnieks. Tā nu viņš arī aizgāja pie kalēja, sakala abus puikas par vienu un nosauca to par Ansi-Mārtiņu.

Šis Ansis-Mārtiņš iet pa pasauli ceļot, aiziet pie viena kunga un prasa tam darbu. Kungs atbild: "Kādu darbu es tev varu dot? Vai tu nevari man visu labību nokult un cik tu gribi par to:"

Stiprinieks apsolās nokult un paģēr par to tik vienu maisu labības. Kungs ir mierā un dod vēl simtu rubļu tauvām. Ansis-Mārtiņš nopērk tauvas un, tad papriekšu noņem piedarbam jumtu. Nu viņš iet uz lauku, apņem tauvas apkārt ap vienu gubu, aiznes un ieliek piedarbā. Tāpat viņš dara ar otru un trešo gubu, kamēr visas ir ieliktas piedarbā. Nu tas iet pie kunga spriguli prasīt. Kungs viņu raida pie baļķiem, bet tur ir visi viņam par maziem, kā viņš atkal, pie kunga nogājis, izstāsta. Kungs nu rāda lielu vērbaļķi, bet viņš teic: "Tas tik ir tas kāts."

Nu viņam rāda lielu ozola velbomi, viņš atbild: "Kad jums lielāka nav, tad jau būs jāiztiek."

Nu viņš uzkāpj uz piedarba mūŗa un tik sit, cik pasit, tik noņem salmus. Pa pusi izsitis, tas iet pie tēva, lai nopērk par visu naudu audeklus un pašuj lielu maisu. Kad visu bija izsitis, tas iet pie tēva maisam pakaļ. Pina istaba ir ar maisu un vēl liels gals sētasvidū. Viņš aiziet pie kunga ar visu maisu un prasa savu maksu, kungs arī iet līdz skatīties. Nu viņš sāk bērt labību savā maisā. Ik desmit pūru iebeŗ, ik ar tauvu pārsien un uzsit maisam. Tā viņš beŗ, kamēr visu to labību sabeŗ iekšā un tas maiss vēl nav pilns, Kungs prasa, vai varēšot panest? Viņš atbild: "Jums jau neprasīšu."

Viņš liek maisu uz muguru, stiepj to projām un tūlīt arī tas piedarbs sagrūst. Nu vagārs sauc, lai laiž nikno vērsi vaļā, kas cilvēkus bada. Ansis-Mārtiņš liek vienu sitienu, un vērsis ,ir beigts. Tad viņš paņem vēl to vērsi pie viena raga, uzmet to uz kakla, iet projām pie sava tēva un nosviež zemē sacīdams: "Še tev, vecais, ēd nu gaļu un maizi!"

Šis kungs izlaiž grāmatas, lai tādu cilvēku neviens neuzņem. Bet kāds cits kungs saka: "Ā, ā, es tādus vīrus māku mācīt. Man jau ir pilnas sudmalas ar tādiem. Lai tik nāk pie manim par kalpu."

Kungs prasa, cik viņš grib par gadu? Ansis-Mārtiņš atbildēja: "Es pie jums itin lēti dzīvošu, tikai par vienu pliķi."

Kungs ar tā gluži mierā. Nu stipro strādnieku sūta uz sudmalām, bet šis, tur nevienu melderi neatradis, sāk pats laist vaļā. Uzreiz iznāk mazs vīriņš ar trim galvām un sāk šo kapāt. Strādnieks sapīcis uzsauc: "Kas tu par melderi esi, kur tu tā staigā?"

Tad Ansis-Mārtiņš sagrābj pašu rokā, liek uz dzirnavu akmeņa un nomaļ tam tās divas galvas, bet to vienu atstāj. Pēcāk tas aizbēg uz mežu un pazūd. Necik ilgi nāk vīrs ar sešām galvām, tam tāpat iet: piecas top nomaltas un ar vienu viņš aizbēg uz mežu. Par kādu joniņu iznāk trešais vīrs ar deviņi galvām, tam tāpat iet un tas aizbēg mežā. Nu top krēslā nests ceturtais ar divpadsmit galvām, tam atkal tāpat iet - aizskrej uz mežu.

Nu Ansis-Mārtiņš ir miltus sabīdelējis, grib ēst un meklē kādu katlu. Vienu lielu katlu atradis, viņš nu vāra ķiļķenus un izvāra visus divpadsmit pūrus, no tiem viņam iznāca tik divpadsmit ķiļķenu, un to visu uzreizu apēd. Labi paē3dis, brauc mājās. Kungs prasa: "Kur tie milti palikuši?"

Viņš atbild: "Es izgājušu nakti izjokojos ar tādiem puikam, gribēju ēst, savārīju ķiļķenus un apēdu."

Kungs nu liek Ansim-Mārtiņam no meža malku pārvest. Šis paņem ratus, aizvelk uz mežu, tad sakrauj lielu vezumu malkas, saķeŗ vilkus, tad aizjūdz tos priekšū, pats sēd uz vezuma un brauc uz mājām, ka rīb vien. Kungs sauc, lai aiztaisa vārtus un nelaiž iekšā. Pie vārtiem aizbraucis, strādnieks nojūdz vilkus, uzgāž katram pa reizi, tie uz mežu projām. Nu viņš ņem to malku, sviež pār vārtiem sētā un piesviež pilnu sētu, tā ka pats kungs vairs nevar ārā tikt.

Nu tas kungs liek Ansim-Mārtiņam aku iztīrīt, kur viņam no tēvu tēviem daudz naudas esot iekšā. Kungs liek savest daudz akmeņus, kad Ansis-Mārtiņš iekāpj tai akā, tad tas kungs liek tos akmeņus mest virsū, lai viņu nosistu. Viņš tikai sauc: "Kāpēc jūs tās vistas nedzenat nost? Tās man savas olas met virsū."

Pēdīgi viņi met tam virsū dzirnavu akmeni, tas uzkrīt viņam tiešām uz galvas un Ansis-Mārtiņš nu iznāk ar visu dzirnavu akmeni un prasa: "Kur jūs mana tēva tēva cepuri esat dabūjuši?"

Tad tas laiž to akmeni prom, ka tas aiziet kādu pusversti. Nu kungs liek Ansim-Mārtiņam nolaist vienu lielu ezeru. Pirmo dienu viņš tikai apskatās, un otru dienu tas nolaiž to ezeru.

Nu Ansis-Mārtiņš prasa atkal kungam darbu. Kungs iedod viņam vecu zirgu, lai iet un izved tos dubļus no tā ezera. Viņš nu sakrauj lielu vezumu, bet zirgs nevar to ne pakustināt. Viņš liek vienreiz zirgam tā, ka pīšļi un pelni paliek, tad pats krīt ilksīs un izvelk to kā nieku. Par divi dienām visi dubļi ir izvesti. Ansis-Mārtiņš prasa kungam atkal darbu, kungs liek vēl trīs ezerus nolaist un saka: "Tur ir divi mucas zelta naudas, bet ja tu man vari tāpat iznest, tad tas ezers tev nav jānolaiž."

Ansis-Mārtiņš aiziet, sāk rakt, pa tam iznāk vīriņš no ezera ar tādu akmeni kā siena kaudzi un prasa viņam: "Kādēļ tu nolaid to ezeru?"

Viņš atbild: "Tur divi zelta mucas iekšā, tās vajaga dabūt, bet ja tu man tās iznes, tad es nenolaidīšu."

Mazais vīriņš atsaka: "To tev nevajaga dabūt!"

Šis: "Es dabūšu."

Mazais vīriņš nu uzsauc: "Kuŗš augstāk varēs uzsviest to akmeni, tas būs stiprāks."

Mazais nu sviež akmeni, kas par divi stundi tik nokrīt zemē. To izdarījis, mazais saka: "Svied nu tu!"

Ansis-Mārtiņš, akmeni uz kanti pagriezis, saka: "Man ir žēl to sviest, jo kad es sviedīšu, tad tas tur augšā paliks."

Mazais lūdz, lai nesviež, tas esot viņa tēva zirgu kaļamais āmurs. Mazals saka: "Mums jāiet vēl aurēties un ja tu par mani diktāki aurēsi, tad es iznesīšu tās mucas."

Mazais tā aurē, ka kokiem nobirst lapas, un saka: "Bet kad tu aurēsi, ja tad kokiem zari birst, tad tu būsi stiprāks."

Šis atbild: "Kad es aurēšu, tad birs neviens kokiem zari, bet tev arī birs acis ārā."

Mazais aizķeŗ acis, bet šis paņem koku un dod ar to mazajam par acim. Vīriņš bļauj, lai vairs neaurē, jo viņam spiežot acis ārā, un saka, ka viņš esot stiprāks. Vīriņš nu iet un iznes tās divi mucas naudas no ezera. Šis ņem un aiznes tās savam kungam. Kungs, par to priecīgs būdams, ieceļ viņu par klēts vagāru un piekodina, lai tas uzskata klēts durvis, kad iziet. Kādu reiz kungs izbraucis laukā. Šis izceļ visas klēts durvis, sasien buntē un noliek kunga priekšā. Mājā pārbraucot, kungs prasa, kāpēc viņš tā darījis. Viņš atbild: "Jūs man teicāt, kad es kur izeimu, lai uzskatu klēts durvis. Nu es jau uzskatīju un izņēmu visas durvis ārā."

Pēc tam kungs viņu ieceļ par muižkungu, lai tas pliķis vieglāki iznāktu. Kungs sāk lūgties, lai viņam sitot tikai par biksām, Ansim-Mārtiņam ir vienalga. Gads ir pagalam, viņš prasa kungam savu loni. Kungs iziet laukā, bet kā Ansis-Mārtiņš tam sit, tā pīšļi un pelni vien paliek.