25. A. 650 A. E. Lejiņš Nogalē. LP, VI, 414 (112, 23).

Reiz viens vecs vecs vīrs pļāvis sienu un nolicis ēdiena trauku (podu) pie krūma. Bet kāds puika - tāds nemierīgs velna puika bijis - apgāzis podu un izlējis putru. Nu viņš domājis: "Pag, pag, labi vairs nav - jāslēpjas krūmos."

Paslēpies. Sēdējis, sēdējis - beidzot palicis šim tā kā žēl un nu domājis: "Ja tas vecais mani nelādētu, tad labprāt viņam padarīto skādi atkalpotu."

Vēlāk atnācis vecais pusdienā, ieraudzījis gan apgāzto podu, bet nemaz nelādējies. Tā mans puika no krūmiem ārā: "Es to podu apgāzu, es to skādi atkalpošu!"

Labi, norunājuši tā: ja puika krietni pratīšot izbēdāt, tad atmetīšot vēl vienu maisu rudzu un vienu nastu salmu gada beigās. Jā, jā! Un nu sācis kalpot - gan licis šo, gan to darīt, gan arī ķircinājis nabadziņu kā nekā; bet mācējis visādi iztikt. Tā vienreiz vecais muldījies, ka neesot vairs ko ēst; bet puika atteicis: "Kad nav, nav - iztiksim!" Citā reizē atkal licis vienam pašam sienu - visu pļavu - pa muguru sanest; bet puika neteicis ne vārda un sanesis.

Gada beigās tad nu prasījis savu loni: vienu maisu rudzu, vienu nastu salmu. "Jā, jā!" vecais atteicis, "ej paņem!"

Puika nu uzšuvis briesmīgu maisu - tādu, kur lai pasauli, jāsaka, sabāž iekšā - un novijis tādu virvi, nemaz nezin, cik garu un resnu. Tad sabēris maisā visu veča labību, sasējis nastā visus veča salmus, pārsviedis lielo maisu pār šo kamiesi, salmu nastu atkal otram kamiesim un aizgājis bez ardievām.

Bet vecais apskatīsies: vai tu traks? Labi nav! Un sūtīs savu lielo vērsi pakaļ, lai puiku nobadītu.

Tomēr puika itin rāmā garā paņems vērsi pie astes, pārsviež plecam un aiziet ar visiem rudziem, ar salmu nozi un lielo vērsi.