26. A. 650 A. Māturu Atis Grāvendālē. LP, VI, 511 (115, 11a).

Kādreiz vienai meitai piedzima dēls. Viņa zīdīja to trīs gadi. Dēls pieauga tik stiprs, ka ar vienu roku pārsvieda lielgabala lodi istabas jumtam.

Vēlāk stiprinieks gāja pasaulē pelnīties un nogāja pie viena ķēniņa. Tas viņam lika baļķus cirst. Bet viņš paķēra akmeni, lielu akmeni, un sasita baļķus par malku. Tad ķēniņš lika pēc mucenieka braukt; bet stiprais atteica: "Es nezinu neviena mucenieka!"

Neko darīt - ķēniņam bija jāparāda ceļš. Un viņš viņu ieveda mežā, lai nu tikai ejot. Stiprais gāja un iegriezās lāča alā saukdams: "Muceniek, muceniek, mudīgi man līdz! Manam kungam mucām stīpas nokrita!"

Lācis nāca rūkdams pretim; bet stiprais saķēra to aiz ausim un pārveda pie ķēniņa. Ķēniņš, lāci ieraudzījis, sabīdās, ka nesaplosa viņa kaŗa zirgus, kas patlaban bija sataisīti uz kaŗu. Tādēļ labāk piesacīja stiprajam, lai tūliņ vedot lāci atpakaļ un lai steidzoties līdz kaŗā.

Labi. Stiprais aizveda lāci un vēl laikā ieradās kaŗā. Sāka šaut, nošāva stiprā zirgam vienu cisku. Nu stiprais pakampa to pašu nošauto cisku un apsita viens pats ienaidniekus.

Ķēniņš, to redzēdams, cik stiprais briesmīgi stiprs, sabijies ielīda podu krāsnī; bet stiprais uzsauca krāsniniekam, ka krāsns gāžoties, viņš saturēšot. Bet nezin, kā gadījās, kā ne - stiprais nevarēja krāsni noturēt, un tā kā lika ar dūri pa krāsni, tā krāsns apgāzās un nosita ķēniņu.

Tagad stiprais apņēma ķēniņa atraikni par sievu un dzīvoja dažu dienu.