27. A. 650 A. Māturu Juris Grāvendālē. LP, VI, 511 (115, 11b).

Kādam kalējam nebijis neviena bērna, par ko vienmēr dikti bēdājies.

Bet vienreiz pats nokalis mazu puisēniņu, uzsēdinājis uz galda, iedevis āmuru rokā un tad aizbraucis pilsētā. Pārbraucis, redz: mazais puisēns kaļ, lai plīst. Nu bijis liels prieks; bet atkal nelaime - mazais puisēns ļoti daudz ēdis: vesels grāpis viņam itin nekas. Kalējs padzinis lielēdēju.

Nu mazais gājis, gājis - saticis vienu kungu un salīdzis pie tā par kalpu, norunādami: citu algu pēc trim gadiem kungs nedošot, atvēlēšot tikai mazajam trīsreiz ar mazo pirkstiņu uzsist - diezgan.

Labi. Mazais sācis kalpot.

Bet vienu dienu veduši lielu vērsi gaŗām. Mazais smējies: "Ko tādu siseni nomocas vezdami, es viņu ar knipi nosistu."

Vēdēji neticējuši, bet šis saderējis ar viņiem; un kā tad licis vērsim ar knipi - vērsis uz reizi pagalam.

Kungam tagad palicis bail, gudrojis no mazā labāk atkratīties.

Un tur kunga dārzā vellēni katru nakti nākuši ābolus zagt. Sūtījis mazo puisēnu dārzu sargāt, lai vellēni viņu nobendētu.

Labi. Šis aizgājis. Te ap pusnakti saskrējuši liels bars vellēnu, mazo vīriņu, pie āboliem; bet puisēns kuŗu aizķēris, to nositis.

Nu kungam vēl vairāk bail meties, tādēļ pilsētā dažus pierunājis, lai mazo nošaujot.

Vienu dienu puisēns nezin kur braucis, un nu šie sākuši šaut. Šāvuši, šāvuši, tikai ratus un zirgu vien saskrambājuši, bet puisēns kā vesels, tā vesels.

Par to starpu nolīgtie trīs gadi bijuši notecējuši un nu puisēnam vajadzējis ar mazo pirkstiņu kungam sist. Bet kungs solījies visu muižu atdot, ja tikai nesistu vien.

Tomēr mazais atteicis: "Līgums paliek līgums! Tādēļ sakrauj spilvenus no grīdas līdz griestiem un gulies tur virsū."

Kungs iegulies spilvenos, un kā nu mazais metis pirmo reizi, kungam jau palicis nelabi ap dūšu. Kā metis otrreiz, kungs no spilveniem ārā. Kā metis trešreiz, kungs pagalam kā muša. Mazajam nu palikusi visa kunga manta.