28. A. 650 A. R. Banga Gulbenē. LP, VI, 396 (112, 14).

Vienai mātei bija stiprs dēls. Tas gāja peļņā un nopelnīja trīs pūri rudzu. Rudzus viņš lika pa muguru un nesa mājā; bet pienāca vakars. Par laimi gadījās krogs ceļā, kur domāja pārgulēt. Un tā nu viņš nosvieda rudzus pie kroga durvim zemē, pats iegāja iekšā, nolika labu nūju sev līdzās un aizmiga turpat uz galda. Bet rītā atmodies ieraudzīja: cūkas ēd viņa rudzus. Tūdaļ uzbļāva krodziniekam: "Dzen tu savas cūkas no maniem rudziem nost!"

Krodzinieks atbild: "Guli guli vien, ka tev lai labi izdodas!"

Un līdz krodzinieks to izteicis, nāk iekšā divpadsmit slepkavas, apstājas visapkārt galdam un grib dēlu nokaut; bet dēls trūkās, ķēra savu nūju, apsita visus slepkavas un vēl taisījās ir krodzenieku sist. Bet krodzinieks apsolījās trīs pūri zelta dot, lai viņu nesitot. Labi. Abi divi aizgāja uz pagrabu, kur dēls zelta sagrābās trīs pūri un pārnesa savai mātei.

Pēc kāda laika dēls atkal pagrozījās pa pasauli un salīga pie viena ķēniņa uz trīs gadi par puisi ar tādu norunu: tiklīdz trīs gadi beidzas, dēlam trīs reizi brīv ķēniņam iesist.

Bet kad dēls aizgāja uz ķēniņu, ķēniņš tūdalin sūtīja viņu uz vienām dzirnavām, kas bija velna apsēstas, lai tās viņš pārtaisot. Labi, dēls aiziet, sāk dzirnavas apskatīties. Kas ir? Ap pusnakti nāks velns ar divām galvām un kritīs šim virsū; bet dēls iekampj velnu padusē, ka daždien mazu bērnu, aiznes pie ķēniņa un vaicā: "Vai būs šo nonāvēt, vai dzīvu palaist?"

Ķēniņš atsaka, lai nāvē ja patīk. Labi, dēls tūliņ nes velnu uz lauku un nu maitās nost; bet velnam aplam labs lūdzamais, lai nesitot, viņš apsoloties visu mūžu dēlam par kalpu būt.

"Labi!" dēls atsaka, "bet tad tu man tūliņ no šī brīža kalposi par malkas skaldītāju un krāsns kurinātāju, kamēr es dzirnavas sataisīšu, un varbūt vēl citu darbu tev iedomu."

Tā palika. Otrā dienā velns palika malku skaldām, bet dēls aizbrauca mežā dzirnavām baļķa meklēt.

Baļķa dabūjis, lika uz pleca un nesa uz zirgu; bet zirga nebija vairs. Divi lauvas par to laiku bija apēduši un stāvēja pie kauliem rūkdami.

Nu dēls aplam sadusmojās, tūliņ sagrāba lauvas, aizjūdza zirga vietā baļķa vezumam priekšā, aizveda uz dzirnavām, uzcirta tās, ka var malt, un tad veda savus braucamos lauvas ķēniņam radīt, ko būšot darīt ar tiem?

Ķēniņš saka: "Paturi pats!"

Tas nu tas. Bet pēc kāda laika izcēlās ķēniņam kaŗš un ķēniņš dēlu vienu pašu sūtīja kaŗā, kas tur ir ir.

Dēls nu saposās vareni uz kaŗu, aizjūdza savus braucamos lauvas, paņēma velnu un aizbrauca pie ienaidnieka kaŗa spēka tik lepni, kā neviens vēl nebij braucis. Tur viņš sacīja: "Nu, velns, tagad tu arī strādāsi! Visas lodes, ko ienaidnieki šauj, tu sviedi viņiem pašiem atpakaļ!"

Velns tā darīja. Viens, divi - ienaidnieki bija pagalam un dēls tik pat lepni brauca atkal atpakaļ uz ķēniņu.

Bet drīzi pēc tam tie trīs nolīgtie gadi bija beigušies un dēlam nu pienācās ķēniņam trīs reizi sist. Neko darīt, ķēniņš nostājās, lai nu sit arī. Un kā nu sita pirmo pliķi - ķēniņš slapjš vien palika; tie divi pārējie pliķi nav kam sist.

Un dēls nu, zināms, pats palika par ķēniņu un dzīvoja labi.