29. A. 650 A. Štreiberģis Lestenē. LP, I, 77 (46).

Viens saimnieks dzīvo ar velnu uz vienu roku. Kalpiem tas dod milzīgu loni, bet ko līdz: neviens nespēj loni nopelnīt. Ja kāds kalps trīs dienas izcieta, tad jau bija ilgi. Nu Dievs sadusmojās uz saimnieku un sūta savu eņģeli par kalpu. Eņģelis paliek par cilvēku un salīgst par trim mucām naudas kalpot. No rīta saimnieks saka: "Ej uz riju gaļu sargāt."

Kalps apsēžas uz rijas mūrīti un gaida. Te viens ar misiņa bārdu un ragiem pie gaļas klāt. Kalps sagrābj Misiņbārdi aiz ragiem, aiznes to uz istabu un saka: "Saimniek, ače kur gaļas zaglis, ko nočiepu!"

Saimnieks pavēl Misiņbārdi tumšā kambarī ielikt un labi apkopt. Otrā dienā kalpam jāpārved no auzu lauka divi lāči. Kalps aiziet, paņem katru lāci pie auss, pārved un saka: "Saimnieks, ače kur auzu zagļi mājā!"

Saimnieks liek lāčus kūtī ielikt un labi apkopt. Trešā dienā kalpam jāpārved deviņi baļķi un jātaisa rati. Kad rati gatavi, tad saimnieks iedod 25 mārciņas linu un liek pātagu novīt. No rīta saimnieks itin agri pie kalpa un pavēl: "Iejūdz lāčus ratos, ka vari savu loni - trīs mucas zelta - pārvest; Misiņbārdis arī grib pavizināties."

Kalps tūdaļ izved lāčus aiz ausim, iejūdz ratos, noliek grožus un pātagu uz buku un tad uzsauc Misiņbārdim: "Taisies, kā tiec uz buka!"

Misiņbārdis nu laiž, ka skaidri briesmas, un baļķu rati tik dikti rīb, ka, gar pilsētu braucot, namiem visas rūtis izbirst un paši nami tik tā, tā noturās. Ķēniņš par tādu braucēju sadusmojas un sūta kaŗaspēku, lai Misiņbārdi saķertu un sodītu. Bet Misiņbārdis pliukšķina ar pātagu un pātagas troksnis nogāž visu kaŗaspēku gar zemi. Beidzot abi nobrauc pie naudas mucām. Tās bija tik mucas! Izveļas desmit vīri, nevar ratos iedabūt; izveļas divdesmsit vīri, nevar; vēļ trīsdesmit vīri - tad tikai. Kad mucas bija mājā pārvestas, tad kalps saaicina visus senākos saimnieka kalpus, aizmaksā, cik katram no saimnieka nākas, un pazūd. Saimnieks domā, ka mucās vēl nauda paliks, bet visas mucas tukšas.

P i e z ī m e. Pēc kāda cita atstāstītāja kalpam nav vis jāiet gaļa sargāt, bet saimnieka dīķī to nebēdnieku noķert, kas viņam katrā naktī tīklus saēdot. Kalps sakuŗ dīķim visapkārt uguni un vāra ūdeni tik ilgi, kamēr dīķis pussauss. Zivis tas saķeŗ un saaicina pasauls ļaužu, lai tik ēd. Kad zivis jau apēstas, tad kalps līdz ceļiem iebrien dīķī un noķeŗ sprīdi gaŗu vīriņu ar gaŗu, gaŗu misiņa bārdu. Otrā dienā saimnieks liek aizjūgt lāčus un ar Misiņbārdiņu uz burvju mājām pēc zelta braukt. Burvji nāk bariem pretim un grib kalpu nomaitāt; bet kalps isien 25 mārc. smagajā pātagas šņorē egli par kātu un nogāž burvjus gar zemi, sagāž ir burvju mājokli. Kad nauda pārvesta un saimnieka senākajiem kalpiem lone izmaksāta, tad kalps paņem Misiņbārdiņu un iecērt viņa bārdu klucī. Misiņbārdis ar visu gaļu izrauj bārdu no kluča un skrien kalpam pakaļ. Bet kalps atbild: "Kad tu tāds esi kas nevar mani ne to mazo brītiņu pagaidīt, kamēr pārnāku, tad ar Dievu!" L. P.