31. A. 650 A. Pr. S. Etn. III, 1893, 47. LP, VII, I, 781, l0b.

Vienam kalējam nebijis neviena dēla, tāpēc viņš izkalis dzelzs puiku un nolicis kaktā. Puika pa nakti palicis dzīvs, cēlis kalēju augšam, sacīdams: "Celies augšā, iesim kalt!"

Kalējs iedevis jaunajam dēlam lielu āmuru un licis kalt. Bet dēls sadzinis visu laktu zemē. Tad tēvs viņam iedevis mazu āmuriņu, bet dēls sacījis, ka viņam no tā nekā neesot. Devis atkal lielo āmuru, bet puika darījis to pašu, ko jau pirmāk. Kad nu kalējs dēla nekur nevarējis likt, tad sūtījis to mežā uz kādu alu, kur dzīvojuši pūķi, lai tie stiprinieku saplosītu. Dēlam aizejot, kalējs vēl piezīmējis: "Ej, un ja tu kādu tai alā satiec, tad prasi ogles."

Dzelzs puika paklausīja tēva pavēlei. Alā iegājis, saticis kādu pūķi un prasījis ogles. Šis atteicis, ka dabūšot. Bet viņa nodoms bijis citāds: viņš izsaucis citus pūķus un gribējis nokaut kalēja dēlu. Lai gan pūķi ar varmācību krituši uz viņu, bet dzelzs puika tā k ā tā uzvarējis. Pēc tam viņš paņēmis ogles un gājis uz māju. Mājā izkalis sev dzelzs spieķi, kas svēris 5 birkavi, un sācis ceļot pa pasauli.

Reiz viņš iegājis krūmos un savu spieķi pārlicis pār ceļu. Pa to ceļu braucis kāds kungs. Zirgi negājuši spieķim pāri un tāpēc kungs pavēlējis kučēram to novelt no ceļa. Kučērs viens nevarējis spieķa novelt, tāpēc gājis pats kungs palīdzēt. Lai gan abi stīvējušies, ko māk, bet kā nevarējuši, tā nevarējuši novelt spieķa no ceļa. Pēdīgi iznācis no krūmiem pats spieķa īpašnieks. Kungs lūdzis, lai palīdzot to baļķi no ceļa novelt. Stiprinieks smiedamies sacījis: "Ko jūs tur stīvējaties? Tas ir mans spieķis," pacēlis to ar vienu roku un staigājis. Kungs viņu uzaicinājis pie sevis par puisi derēties.

Dzelzs puika bijis mierā un saderējies. Kungs gan izbijies, ka tādu stiprinieku saderējis, jo tas varot kādreiz viņu pašu nosist. Bet neko darīt - saderēts ir un nu arī jāņem.

Reiz kunga druvā sagājuši vilki. Viņš sūtījis lielo stiprinieku, sacīdams: "Ej un izdzen tos teļus no manas druvas!"

Kalps aizgājis un atvedis tos mājā. Tad kungs sacījis: "Neved vilkus mājā!" bet kalps tos paturējis pie sevis, sacīdams: "Tie man būs labi zirgi!"

Otru reizi kunga druvā bijuši iegājuši lāči. Kungs atkal sūtījis kalpu, lai izdzenot tos zirgus no viņa druvas ārā. Kad kalps aizgājis uz tīrumu, tad tur atradis, ka nebijuši vis zirgi, bet lāči. Viņš atvedis tos arī mājā. Kungs, tos redzēdams, sacījis: "Neved man tos lāčus mājā!"

Bet kalps tos paturējis pie sevis un sacījis: "Tie man būs labi zirgi!"

Kungs domājis, kur tādu varoni lai liekot. Viņš sūtījis to uz kādām dzirnavām, kur dzīvojis velns, lai prasot tam renti. Kalps arī nokļuvis dzirnavās, kur saticis veci ar sirmu bārdu. Tad sagrābis večam aiz bārdas un sacījis: "Maksā renti!"

Vecis negribējis maksāt un tāpēc kalps viņu vedis līdz uz pili. Kungs, to redzēdams, kliedzis, lai nevedot velnu mājā, bet kalps sacījis, ka tas būšot labs kučērs.

Tad kungs sūtījis kalpu pēc rentes vēl uz citām dzirnavām; kur bijis daudz velnu. Bet vecais velns, to dzirdēdams, šiem paziņojis, ka uz viņu dzirnavām iešot kāds milzis un viņus visus izsitīšot. Velni ņēmušies bēgt, ko māk, un atstājuši dzirnavas tukšas. Kalps aizgājis uz dzirnavām, bet nekā neatradis; tāpēc viņš griezies atpakaļ un stāstījis kungam, ka tur nekā neesot.

Tad kungs viņu sūtījis jūŗā pēc naudas. Kalps sajūdzis savus "zirgus", uzsēdinājis "veco kučēru" uz bukas un braucis kur vēlēts. Nebijis necik ilgi, kad kalps ar lielu glāžu zārku, pildītu ar naudu, atbraucis pilī. Kungs, pamanījis stipro puisi, gribējis paslēpties; bet tas ar visu zārku devies kungam pakaļ, pa visām tāžām, līdz beidzot uzskrējuši pašā augštāžā. Tad dzelzs puika devis kungam ar zārku tā pa galvu, ka tas izskrējis cauri visām istabām zemē iekšā. No tā laika kalps pats palicis par kungu pilī.