2. A. 650 B. Lapas Mārtiņš, "Gudrais Ansis un Velns", III, 1902., 82 (20).

Vienā pagastā reiz dzīvojis ļoti stiprs vīrs. Visā apgabalā nebijis neviena cilvēka, kas ar šo stiprinieku spēka ziņā būtu varējis mērīties. Tādēļ viņš bijis ļoti lepns par savu spēku un palicis lielīgs. Pēdīgi viņš sadomājis iet pasaulē un uzmeklēt otru līdzīgu stiprinieku, lai varētu ar to cīnīties. Vecāki vīri gan lūkojuši viņu atrunāt no tādām domām, bet viņš neklausījis.

Tā šis stiprinieks sācis staigāt pa pasauli. Reiz viņš apmaldījies mežā un tur uznākusi jau nakts. Bet tumsa viņam tomēr izdevies saskatīt kur tālumā uguns gaismu un viņš nu steidzies turpu. Tā viņš piegājis pie vienas mājiņas, kur atradis vienu veceni sēdam, kuŗai gaŗi zobi kā kuiļa ilkņi bijuši izspiedušies no mutes ārā. Vecene viņam jautājusi, kas šis tāds esot un ko vēloties.

"Vai es nevarētu dabūt pie jums naktsmājas, jo esmu mežā apmaldījies?" viņš atbildējis. "Es esmu stiprinieks un meklēju sev kādu pretinieku, ar ko varētu cīnīties."

"Manu vīru un dēlu arī daudzina par lieliem stipriniekiem, bet viņu nav tagad mājā. Kad tie nakti pārnāks mājā, tad jau rītu varēsit izmēģināt savus spēkus."

"Esmu priecīgs, ka esmu reiz atradis pretiniekus, bet vēl neticu, vai viņi būs man līdzīgi."

"Nelielies vēl par agru, kamēr neesi manus stipriniekus redzējis!"

Vecene atnesusi ciemiņam vakariņās milzīgu klaipu maizes un toveri putras, un tas arī krietni vien ēdis, jo pa mežu maldīdamies, bijis ļoti izsalcis.

"Kas tas par stiprinieku, kas tik maz ēd?" vecene sacījusi, ēdienu nokravādama.

Pēc vakariņām vecene uztaisījusi ciemiņam vienā kaktā cisas un aizgājusi arī pati gulēt. Naktī stiprinieks pamodies no savāda trokšņa, jo visa māja nodimdējusi no stiprinieku soļiem aiz durvim. Pārnācis vecenes vīrs ar dēlu un stiprinieks novērojis, ka tie esot velni. Viņš izlicies par aizmigušu un tik krācis. Vakariņās tēvs ar dēlu katrs noēdis milzīgu klaipu maizes un toveri putras.

"Kas tas tāds, kas tur kaktā guļ?" vecais velns jautājis vecenei.

"Tas ir kāds mežā apmaldījies cilvēks, kas še lūdza naktsmāju. Viņš esot stiprinieks un meklējot sev pretinieku, ar ko spēkoties."

"Kāds lielīgs nelga!" vecais velns izsaucies. "Kad es viņu uzaicināšu spēkoties, tad nositīšu ar vienu pirkstu. Nogulsimies mēs abi durvju priekšā, lai viņš pa nakti nevarētu aizbēgt."

Stiprinieks nezinājis no bailēm, ko darīt. Kad abi velni aizmiguši un sākuši jau krākt, tad šis piecēlies, atvēris klusām logu un aizbēdzis. Labu gabalu nogājis, rīta gaismā viņš jau dzirdējis, ka zeme dimd un velni dzenas šim pakaļ. Priekšā viņš ieraudzījis par laimi vienu milzi, kas nesis uz pleca divdesmit baļķu. Viņš pieskrējis tam klāt un savās izbailēs lūdzies, lai paglābjot viņu no velniem, kas šim dzenoties pakaļ. Milzis paķēris stiprinieku ar pirkstiem un iebāzis sev bikšu kabatā. Pieskrējuši arī abi velni un prasījuši bēgli rokā, bet milzis to izjēmis no kabatas, uzlicis sev uz galvas un sacījis: "Tepat viņš ir, nāciet tik un paņemiet!"

Kā nu velni ķērušies milzim klāt, tā šis tos sadauzījis ar vienu baļķi lēvaros, ka tur tikai smirdošu dūmu mutulis pacēlies.

Tad milzis nocēlis stiprinieku no galvas un sacījis: "Tu stāstīji, ka meklējot pasaulē tādu stiprinieku, kas tev būtu līdzīgs. Vai tev patiktu ar mani spēkoties?"

P i e z ī m e. Šī pasaka ir saīsināta, atmetot liekus izpušķojumus. Pavisam neveikli Lapas Mārtiņš ir še iepinis Pumura daudzināto Lāčplēsi. P. Š.