1. A. 650 C. Mārtiņs Starķis Lielvārdē, Brīvzemnieka kr. LP, VI, 397 (112, 15).

Vienam tēvam bija stiprs dēls, Ancis vārdā. Ancis tēvam neklausīja, tēvs tādēļ viņu aizdzina. Nu Ancis, pa ceļu iedams, gauži raudāja. Te gadījās satikt, vienu lielkungu. Kādēļ viņš raudot, tas vaicāja. Tā un tā - tēvs esot padzinis.

"Vai, dēls, tad ir gan nelabi; bet ko tu par niekiem raudāsi? Līgsti pie manis!" Labi, Ancis aizgāja pie lielkunga.

Lielkungam bija lielas kūtis, daudz vēršu. Un vienu dienu viņš lika Ancim laidarā ūdeni vēršiem sanest, dzirdīt. Ancis sāka nest un lēja silēs, kamēr siles bija pilnas, laidars pilns un vērši noslīkuši. - Laidaram bijusi visapkārt cieta sēta un šis tikai lējis ūdeni, kamēr ir par sētu pāri gājis, lūk, tādēļ tie vērši apslīkuši. To padarījis, Ancis gāja pie lielkunga, sacīdams: "Viss ir padarīts - visi vērši noslīkuši; ko nu darīšu?"

Kungs aizskrēja uz laidaru, sauca vaimanas un sāka pārdomāt: kā no Anča vaļā tikt? Domāja, domāja - nosprieda viņu nokaut; bet - atkal nelaime! Pats bijās Ancim rokas pielikt viņa lielā spēka dēļ. Pēdīgi lielkungam iekrita prātā Anci sūtīt mežā pēc malkas, kur daudz lāču bija, lai lāči to saplosītu.

Ancim nu bija jāiejūdz divi veci veci zirgi, kas godam ne paiet vairs nejaudāja, un ar tādiem jābrauc mežā.

Labi. Un līdz nu mežā iekļuva, te divi lāči kā saukti klāt: vai neatdošot tos divus vecos viņiem apēst?

"Kādēļ ne? Bet tad jums paēdušiem jāļaujas noēsto zirgu vietā aizjūgties," tā Ancis uz lāčiem.

"Jā, labprāt!" lāči tūliņ mierā un nu klūp katrs vienam zirgam mugurā. Par to laiku Ancis iekrāva malku, kamēr lāči ēda; bet tad aizjūdza ēdoņas vezumam priekšā un laida pie lielkunga. Lielskungs, to redzēdams, tīri nemaz vairs saprast, ko tālāk ar tādu Anci iesākt. Pēdīgi pārdomāja un sūtīja uz melderi miltu malt, lai gar velna ezeru braucot, velns to plosītu. Bet pie ezera Ancim kā izdevās, tā izdevās labi. Viņš satvēra velnu, iesprostīja ceļa skastē, kur braucamiem zirgiem (lāčiem) barību glabāja, un pārveda valdzināto velnu lielkungam.

Lielskungs, to redzēdams, tā pārbijās, ka tūliņ ātrumā iegrūda pārtiku maisā un ar visu lielmāti aizbēga. Bet Ancis dzinās pakaļ un panāca bēgļus vienā tādā vietā, kur pieci vīri vienu uti kāva un nenokāva. Ancis gāja kāvējiem palīgā, bet kā sita utij, tā ķēra tos piecus, ķēra ir lielkungu ar lielmāti un nosita visus līdz ar uti.

Nu Ancis griezās atpakaļ uz lielkunga pili un dzīvoja bagāti.