2. A. 650 C. 1061. J. Ozols Secē. Brīvzemnieka kr, LP, VI, 416 (112, 25).

Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis.

Tēvs vecāko dēlu sadomāja sūtīt pie mācītāja par kučieri; bet vecākais nejaudāja kučiera amatu godam izpildīt - mācītājs pēc nedēļas laika pārtrieca atpakaļ. Nu tēvs sūtīja otru dēlu; bet to tāpat pārtrieca atpakaļ. Beidzot aizsūtīja muļķīti. Muļķītis aiziet, mācītājs vaicā: "Vai varēsi par kučieri izkalpot?"

"Par kučieri? To īsti nezinu, neesmu bijis nekad vēl par kučieri; bet cūkas ganīt, to gan pie tēva mācījos."

"Nu labi! Gani manis dēļ tad arī cūkas. Bet gada galā tas tev būs par algu, ka vēlēšu tev trīs knipus manā pierē iesist." Labi, salīga.

Te pēc kāda laika mācītājam nomirst māte un nu bērēm jākaujot deviņi lieli, baŗoti vērši.

Sanāca visi muižas ļaudis lielos vēršus kaut, bet vērši izsvaidīja viņus kā sēnalas, par ko muļķītis gardi gardi pasmējās. Mācītājs vaicā: "Par ko tu, muļķīti, smējies?"

"Smējos par taviem kāvējiem!"

"Nu, ja tu esi tik gudrs citus apsmiet, tad ej, kauj pats!"

"Jā, jā!" muļķītis atteic, ieiet laidarā, paņem vienam vērsim aiz ragiem, uzsit knipi - tas gatavs, paņem otram, uzsit knipi - tas gatavs; un tā pa kārtai vien, kamēr visi deviņi apkauti.

Mācītājs, savu cūkganu tik stipru redzēdams, ļoti izbijās.

"Kur tad es palikšu, kad muļķītis gada galā man sitīs?" viņš domā.

Un neko vairāk - tūliņ otrā svētdienā ziņo baznīcā, vai kāds nezinot kādu bailīgu vietu, kur muļķīti varētu aizsūtīt, lai tas galu dabūtu?

Nu minstinās viens, otrs - nevar atcerēties. Beidzot viens iesauksies: viņš zināšot gan! Tur tai un tai meža malā esot auzas, kur katru nakti aplam liels lācis ēdot - lai sūtot uz turieni muļķīti.

Labi, tas mācītājam brīnum pa prātam, tūliņ pārpoš mājā, pasauc muļķīti un saka tā: "Vai dzirdi. Trīs gadi atpakaļ man pazuda govs un nu tā esot manīta tur meža malā pie auzu gubiņām. Ej, gādā rokā šo paklīdušo!"

"Jā, jā!" muļķītis atsaka un aiziet. Bet ceļā viņam iešaujas prātā: "Govs, kas trīs gadi pa mežu blandījusies, tā jau vairs nav govs - tas ir meža zvērs. Tur vajaga laba metamā - tādu ievaldīt. Pag, nokalšu labu nūju."

Un viņš nokala trīspadsmit birkavu smagu nūju, aizgāja meža malā, ielīda auzu gubiņā un noslēpās, ka galva vien mazliet palika ārā.

Ap pusnakti - kas ir - līdīs gan gaidāmais no meža ārā - liels lācis - un sāks auzas mizot (ēst). Šim jau sirds silst vien. Un līdz nu ēzdams pienāca pie tās gubiņas, tā muļķītis zibins ātrumā satveŗ ar vienu roku lāci aiz ausim un ar otru roku tikai dod ka dod, birkavu nūju netaupīdams. Lācis redz: joki nebūs - sāks mierīgāks palikt. Bet muļķītim viena maksa, vai spārdies, vai lūdzies, ātrāki miera nemeta, kamēr ievadīja mācītāja kūtī.

Tomēr mācītājs, muļķīti tik stipru redzēdams, nu vēl vairāk izbijās. Kas tikai notikšot, ja tāds stiprinieks gada galā viņam trīs knipjus sitīšot? Jārauga - lai kas - tāds labāk nobendēt.

Bet uz kurieni nu sūtīt? Domā šā, domā tā; beidzot sagudro: "Vai dzirdi, muļķi? Trīs gadi atpakaļ mans sulainis aizmaldījās lielā lielā purvā. Tur tecēja viena upīte; tai upītē viņš peldējoties palika. Ej, uzmeklē man šo sulaini!"

"Jā, jā!" muļķītis atsaka un aiziet uz lielo purvu, kur atrada upīti un upītē laivu. Šinī laivā muļķītis noliekas pagulēt.

Guļ, guļ - te ap pusnakti dzird: viens nāk, ka zeme vien dimd. Paceļ galvu, ierauga: velns ar trim galvām.

"Ko nu?" viņš domā un tai ātrumā cita nekā neattop, noķeŗ velnu aiz bārdas un sāk slostīt ar savu dzelzs birkavu nūju. Velns gan būtu vēlējies vaļā tikt; bet muļķītis neatlaiž vis, ved uz mācītāja muižu.

Pārnāk mācītāja muižā, visi vēl guļ, neviens nelaiž šo iekšā un velns spīrējas kā traks, kaut tikai vaļā kļūtu. Neko darīt sāks ar radītāja pirkstu bungot pa durvim, lai celtos augšā. Bet kad tevi nelaime! Pabungoja laikam par stipru - durvis izgāzās un mācītājs nu izskrien vaimanas saukdams: "Laid savu velnu pie tā paša lāča kūtī un ļauj man gulēt!"

Labi, muļķītis ielaiž velnu pie lāča un aiziet pats arī gulēt.

Bet rītā mācītājs gudroja un gudroja, kur nu muļķīti sūtīt!

Sagudroja: sūtīs uz vienu muižu pie ķēniņa, lai iejūdz lāci ratos un lai brauc ar velnu abi divi.

Labi, muļķītis iejūdz lāci ratos, nosēdina velnu uz bukas par kučieri un aizbrauc kā katrs kungs lepni jo lepni. Nobrauc pie ķēniņa, ķēniņš saka: "Ej tur pie lielā ezera un izgulies vienu nakti tanī jaukā pilī, kas ezera malā!"

Bet tur tai pilī mita velni un gar ezera malu bija daudz daudz akmeņu. Īstenībā šie gan nebija nekādi akmeņi, bet apburti cilvēki. Priekš gadiem ap to vietu bijis tirgus un tā atkūlies velns, visus tirdzniekus pārvērtis par akmeņiem un pats apmeties jaukajā pilī, ķēniņam - tā sakot - pašā deguna priekšā. Ķēniņš toreiz gan izmocījies visvisādi nekaunīgo velnu aizdabūt, bet velti. Un muļķītim tādā velna pilī nu bija jāpārguļ. Labi.

Bet ko viņš dara? Līdz ko aizbrauc pilī - liek kučierim lāci atjūgt un nokalt sieciņu dzelzs riekstu. Vakarā šos riekstus viņš iebeŗ kreisajā kabatā un labus riekstus labajā kabatā; bet kučierim nesaka nekā, ko nodomājis darīt, lai tikai liekoties gulēt, viņam vēl nenākot miegs, pēc viņa lai neskatoties.

Velns ar lāci aiziet gulēt - šis paliek nomodā gaidīdams, kas īsti te izjuks. Gaida, gaida - līdz pusnaktij ne čiku, ne grabu.

Bet nebija ne pusnakts pāri - sāks tikai pils skanēt, dimdēt - kas vis ne? Tāds troksnis, lai Dievs pasargā. Muļķītis jau sagrābj vienā rokā birkavu nūju un gaida, lai tikai nāk. Ne cik ilgi, atveŗas durvis un nāk arī pats velns ar deviņām galvām: ko viņš te gaidot?

"Tevi gaidu!" muļķītis atsaka, "āre, kur atnesu tev riekstus pakosties."

Lai dodot šurp, kādi viņi esot! Muļķītis iedod vienu sauju dzelzs riekstu velnam, pats atkal kož īstus riekstus no labās kabatas. Velns kož dzelzs riekstus, ka ugunis šķīst, bet nevar sakost - muļķītis smejas.

"Kā tu vari smieties?" velns beidzot sapiktojas un klups muļķītim saros [matos]; bet muļķītis sagrābj velnu aiz bārdas, nolieca pie zemes un nocirta ar nūju trīs galvas vienā cirtienā. Velns ar sešām galvām tomēr paguva manīgi izvīties un pie laika ezerā ieskriet, ko muļķītis brīnum nožēloja. Bet, kas izmucis, izmucis - ūdenī pakaļ skriet nevar.

Tas nu tai naktī.

Otrā vakarā muļķītis liek savam kučierim nokalt dzelzs cilvēku, trijdeviņi birkavi smgu un iestāda to kaktā.

Pienāk pusnakts, sāk atkal pils dimdēt. Un nu ienāk velns ar divpadsmit galvām: ko viņš te gaidot, un kādēļ esot norāvis viņa brālim izgājušā naktī tās trīs galvas? Par to lai muļķītis tūliņ nākot spēkoties.

Bet muļķītis pasmejas: "Ko es ar tevi, tādu nejēgu, spēkošos? Vēl jau mans vectēvs tur kaktā nemož, kad tu te brēkā, kur nu es vēl spēka vīrs."

"Kas tas par vectēvu!" velns dusmās iesaucas un tā dzelzs cilvēkam mugurā, skaidri gabalos plosīt. Bet, kur tu dzelzi tik ātri saplosīsi? Nagus noplēsa, zobus atkoda - vēl vectēvs nemož. Beidzot, kā ņems vectēvu - sviedīs caur griestiem; bet muļķītis no sāniem pagrūda velnu un tā negantnieks ar visu vectēvu gar zemi. Vectēvs virsū, šis apakšā un nu muļķītis slotē, ka slotē ar birkavu nūju, kamēr galvas jau pusē pagalam.

Velns mana: labi vairs nav - sāks lūgties, lai atstājot dzīvu.

"Jā, jā!" muļķītis atsaka, "bet tad tu man atstāsi šo pili un atbursi tur ezera malā akmeņus par cilvēkiem!"

Labprāt, labprāt, lai tikai nesitot vairāk.

Un velns nu atdeva muļķītim vienu podu pilnu ar atslēgām, tās esot tās pils atslēgas. Bet muļķītis atsaka: "Te nav visas!"

Tad velns atnesa otru podu, arī pilnu ar atslēgām. Bet muļķītis atsaka: "Vēl nav visas!"

Tad velns vēl atnesa trešo podu, nu esot visas atslēgas!

Labi, muļķītis paņēma atslēgas un lika tirdziniekus atburt.

To padarījis, velns aizlasījās; bet muļķītis ar tirdziniekiem, ar pils atslēgām, aizgāja pie ķēniņa sacīdams: "Še tava pils un tavi ļaudis atpakaļ, es tos velnus izdzinu."

Ķēniņš priekā atdeva muļķītim savu meitu par sievu un iecēla savā vietā par valdnieku.