3. A. 650 C. 1084. 1982. 1072. 1009. 1006 L. Vadelnieks Nogalniekos. LP, VI, 403 (112, 18).

Vienam tēvam bija divi dēli: Ansis ar Mārtiņu. Bet dēli par daudz pulka apēda; tādēļ tēvs sakala abus dēlus par vienu dēlu un nu izgadījās tāds milzis, lai Dievs pasarga.

Reiz tēvs vēlējās redzēt, cik stiprs viņa milzis īsti būs, un lika sētsvidū lielu lielu akmeni atridēt no kājām. Dēls aizsvieda akmeni un nemaz vēl godīgi nenostenējās. Bet drīzi pēc tam viņš atstāja tēvu un labāk aizgāja pie ķēniņa darbā.

Ķēniņš milzim iedeva pāris zirgu, lai braucot mežā, malkā. Aizbrauca, izrāva kokus ar saknēm, sakrāva briesmīgu vezumu un sāka zirgus skubināt; bet zirgi nepavilka.

"Ak tā! jūs man nevilksit," viņš domāja un savija no septiņiem valgiem tādu pātagu, ka ar vienu sitienu pietika: zirgi bij pagalam. Nu uzsvieda nosistos vezumā, saķēra lielu pulku meža zvēru, aizjūdza tos priekšā un brauca lepni jo lepni mājā. Ķēniņš, logā stāvēdams, ieraudzīja tādus ērmus un lika visus vārtus aizslēgt. Bet milzis pie vārtiem atjūdza savus meža zvērus, palaida atpakaļ mežā, tad pārsvieda vezumu pār sētu ķēniņa pagalmā, izlauza aizslēgtos vārtus un iegāja, kā pieklājās, pilī citu darbu paprasīt.

Nu ķēniņš dusmās pagrāba lāpstu un uzsauca: "Roc aku!" Bet milzis ar tik niecīgu lāpstu nebija radis; viņš aizgāja mežā, uztaisīja no laba baļķa lāpstu pēc sava prātā un kad tad raka - dubļi un akmeņi kā dūmi uz visām pusēm šķīda.

Bet tiklīdz aka bija brangā dziļumā, ķēniņš pavēlēja saviem kalpiem no lauka akmeņus dzīt un milzim virsū gāzt, lai dibinā nosistu šo. Tomēr neizdevās šiem ar savu nelietību: milzis katru akmeni atsita ar roku atpakaļ, tā ka tie rūkdami ripeniski vien sprāga no akas laukā un pašus metējus apsita; bet milzis nosmējās: "Bērni, ko jūs man tās mušas uzlaidāt?"

Ķēniņš tagad pabrīnījās gan par tik lielu stiprinieku, bet mierā tomēr vēl nelikās. Pavēlēja atkal citiem kalpiem dzirnu akmeni šim virsū sviest. Bet milzis kā lika ar dūri dzirnu akmenim, tā aizsprāga dunēdams un iekrita pils jumtam cauri taisni ķēniņa istabā. Ķēniņš tagad briesmīgi pārbijās, bet milzis tik nosmējās: "Bērni, ko jūs, nerātņi, man to lielo dunduri uzlaidāt?"

Pa kādām dienām ķēniņš atkal citādi gudroja milzi nonāvēt: iedeva divdesmitčetri pūri labības, lai tais un tais sudmalās samaļot miltos. - Tur dzīvojis velns, kas katru malēju nolietājis. - Milzis paņēma tos divdesmitčetri pūri pa muguru, aizgāja sudmalās un mala. Bet drīzi izlīda velns šo ķircināt. Milzis sagrāba velnu, uzsēdināja uz dzirnām un būtu samalis miltos, ja pats laikā nebūtu aizmanījies uz mežu un izbēdzis.

Bet nu milzis, maļamo samalis, brīnum bija izgribējies ēst. Ko viņš darīja? Nodabūja katlu - lielu lielu katlu - iemīcīja visus divdesmitčetri pūri miltus iejavā, iekūra uguni, izvārīja biezputru un ēda un izēda. Pārgāja mājā, ķēniņš vaicā: "Kur maļamais?"

"Maļamo apēdu; dod nu citu darbu!"

Ķēniņš šņāca vien par tādu nepiepildāmu un lika to ezeru izsmelt, kuŗā tās deviņas zelta mucas esot.

Milzis uztaisīja lielu, lielu svirloku un sāka ezeru uz visām pusēm laistīt, tā ka ūdens, zivis, dubļi aizgāja pa gaisu un nomaitāja visus ķēniņa laukus.

Bet kamēr šis tur tā laistījās - izlīda no ezera velns, ar lielu āmaru rokā un uzaicināja milzi cīkstēties: kuŗš āmaru augstāk uzsviedīšot, tas stiprāks. Labi. Velns uzsvieda āmaru augstu augstu, lai nu sviežot milzis! Bet tas atteica: "Ja es sviedīšu, tad tev acis no pieres izkritīs, to saku droši, tādēļ turi pie laika plaukstis priekšā, ja negribi bezlaikā akls palikt."

Velns sabijās un aizlika acim plaukstis priekšā. Bet milzis nu tam tīšām kā cēla āmuru, tā lika velnam pierē, lai riņķī griežas. Velns, pirmo zvēlienu dabūjis, sauca uzsaukdams: "Nesvied vairs, nesvied, man patlaban acis taisās ārā krist; iesim tad labāk skrieties!"

Labi. Velns nu skrēja kā trakais, tik žigli; bet milzis iesaucās: "Ko es ar tevi, tādu nejēgu, tā skriešos? Es paņemšu ir zirgu kāju starpā un tad vēl tevi noskriešu."

Velns to negribēja ticēt; bet milzis uzlēca zirgam mugurā un viegli jo viegli pārspēja velnu. Nu - tas nu tas; bet ko nu darīšot? Velns atkal vedinājies. Sadomāja - jāapsaucot zaķis; kuŗš zaķi pašā skrējienā apturēšot, tas stiprāks.

Labi. Skrēja zaķis. Un velns tūliņ: "Janci, Janci, pagaidi!" bet zaķis nemož ne traks - iet, ļipu mezdams. Beidzot milzis paķers šaujamo - zaķis paliek uz vietas.

To redzēdams, velns palika rāms, atdeva deviņas mucas zelta, kas ezerā bija un aizgāja uz citu pusi.

Milzis pārgāja ar zeltu pie ķēniņa un prasīja citu darbu. Ķēniņš nevarēja vairs apnesties, tādēļ sacīja: "Man darba vairāk nav; paņem algas tiesai tikdaudz labības, cik spēj panest, un ej mājā."

Milzis pašuva lielu lielu maisu, sabēra visu ķēniņa labību un stiepa prom. Tas ķēniņam iežēlojās, tādēļ palaida lielu, stipru meža vērsi vaļā un trieca milzim pakaļ, ,lai nobadītu to. Bet milzis, vērsi manīdams, pagriezās atpakaļ, uzsita ar pirkstiem pa pieri, vērsis noķeparojās vien un bija beigts kā muša. Tad paņēma vērsi aiz ragiem, uzsvieda uz maisa un pārstiepa ir maisu, ir vērsi mājā.

Bet mājā tas viņam ēdās sirdī, ka ķēniņš vēršus pakaļ trenkājis; tādēļ atgāja atpakaļ un sacīja tā: "Ļauj man vienu pliķi sist!"

Ķēniņš atteica: "Ļaušu gan, bet tagad man nav vaļas - jāiet viesībās. Nokop tu labību, aizslēdz klēts durvis un atnāc tad arī viesībās man ar acim pamest, lai zinu, ka esi visu padarījis."

"Jā, jā!" milzis atsacīja un sāka kopties: Labību visuvisādu sabēŗa kopā vienā apcirknī, klēts durvis izgāza un uzsēja sev mugurā, ķēniņa bērniem izgrūda acis un tad steidzās viesībās ķēniņam pakaļ. Aizgāja tur, sāka mētāt ķēniņa bērnu acis ķēniņam taisni acīs. Velns traks: "Ko tu esi izdarījis? Es tev piesaku: pamirkšķini ar savam acim, te atnākdams, tu ņemies manus bērnus apskaust."

Bet milzis atsacīja: "To nu var katrs redzēt, ka nevaram ilgāki kopā saderēt; tādēļ še tev tas apsolītais pliķis un šķirsimies."

To sacījis, milzis cirta ķēniņam pliķi, tas aizsprāga uz lauka un palika par pelnu čupu. Tad viņš aizgāja pie ķēniņa sievas un vaicāja: "Pie kā tu gribi palikt, vai pie manis, vai pie ķēniņa?"

"Pie ķēniņa!" šī atbildēja.

Nu, ja pie ķēniņa, tad milzis cērt arī šij pliķi - šī arī palika par pelnu čupu.

Nu iegāja pie ķēniņa meitas un vaicāja tai, pie kā tā grib palikt, vai pie viņa, vai pie ķēniņa?

"Pie tevis!" meita atbildēja.

"Tas labi!" milzis priecājās. Tad likās ar meitu salaulāties, paņēma ķēniņa pili un dzīvoja laimīgi.

P i e z ī m e. Raunā teikts, ka velns tirgū gājis. Vēlāk, kad gribējis no dēla vaļā tikt, tad aizdevis viņam naudu uz tik ilgu laiku, kamēr kokiem lapas birs. Rudenī velns atprasījis naudu, bet dēls rādījis egli un priedi, ka tiem vēl lapas neesot nobirušas. L. P.