4. A. 650 C. K. Corbiks, Kalnciema pagastā.

Kādreiz dzīvoja vecs, ļoti riebīgs vīrs, kas bija saimnieks. Kalpus vecis nolīgst tikai uz trim dienām, bet neviens kalps vairāk nenodzīvo kā pus dienas. Vienu dienu atnāk pie saimnieka puisis, liels un stiprs, ka tīri ko pabrīnēties, un prasa darbu. Bet saimnieks prasa, cik lielu algu šis gribēšot. Kalps piepūš vaigus un saka: "Trīs mucas zelta un trīs mucas sudraba."

Saimnieks ir ar mieru. Otrā rītā saimnieks nosaka kalpam darbu. Kā jau pirmo dienu, dod labi vieglu darbu. "Ej uz kukņu un nosargā līklupatu!"

Kalps aiziet un nosēžas. Bet ko domā? Pēc maza laika atnāk vīrs ziliem ragiem un sarkanu bārzdu. Kalps paņem līklupata zagli, stiep pie saimnieka un saka: "Ače nu, še nu tev, un sargā nu tu to zagli."

Otrā dienā saimnieks dod kalpam grūtāku darbu. Viņš saka: "Ej uz riju un sargā auzas."

Kalps aiziet un apsēžas. Pēc kāda laika nāk divi lieli lāči un bradā pa auzām. Kalps skrien pakaļ, saņem katram aiz vienas auss, ved pie saimnieka un saka: "Še nu tev un sargā nu tu!"

Trešā dienā saimnieks dod kalpam pa muguru un saka: "Pārved no meža trīspadsmit baļķus un uztaisi ratus, bet tādus, kā tev ratiem koka nepietrūkst un arī ne skripatiņas neatliek!"

Kalps atved trīspadsmit baļķus un uztaisa ratus. Tad saimnieks iedod podu pakulu un saka: "Iztaisi pakulas tādas labi gaŗas, un tad novij pātagu!"

Kalps ir ar mieru un drīz pātaga gatava. Tad nu saimnieks saka: "Brauc nu pēc savas algas!"

Kalps aizbrauc un pārved trīs mucas zelta un trīs sudraba. Un kad viņš pārbrauc mājā, tas sasauc visus saimnieka agrākos kalpus un liek naudu izdalīt visiem vienlīdzīgi. Un kad nu viņš izdalījis, tas aiziet, un no tā laika neviens nezin, kur viņš ir palicis.