5. A. 650 C. D. Ozoliņš Jaun - Rozē, Brīvz. kr. LP, VI, 421 (112, 27).

Viens puisis bija ļoti stiprs. Viņš saderēja pie viena saimnieka par puisi. Tas saimnieks sacīja: "Vai tu man visu padarīsi, ko es tev likšu?"

"Jā, kādēļ ne?"

"Labi, tad raugi šo resno baļķi aiznest pie citiem baļķiem!"

Puisis saņem baļķi un aiznes, bet saimnieks plecus vien parausta.

Otrā rītā liek atkal lielo akmeni aiznest pie akmeņu čupas. Puisis aiznes. Nu saimnieks vēl vairāk brīnās.

Trešā rītā liek puisim bez cirvja mežu nocirst. Puisis aiziet, liek rokas klāt un raušus izrauj vienā cēlienā visus kokus, visu mežu. Bijis tāds līdums, ka saimnieks pārbijies lūdzies, lai šis ejot projām, neesot vairāk darba ko darīt. Bet puisis atbild: "Aizmaksā izpelnīto, tad iešu!"

"Jā, jā, cik tad esi izpelnījis?"

"Tik, cik spēju panest."

"Vai trakais, tas ir pulka!" saimnieks sabijās, "tad nekā cita nevaru darīt, iešu velnam naudu nozagt tur mežā."

Mežā velnam bija dzirnavas un saimnieks dzirnavās nozaga lielu kuli naudas. Bet velns apmanījis, dzinās pakaļ, piekāva saimnieku, atņēma naudu. Noskumis un iepērts, saimnieks pārnāca un raidīja labāk puisi dzirnavās naudai pakaļ. Puisis atsacīja: "lešu gan, bet ko maksāsi man par to?"

"Ko lai maksāju, nemaz nezinu. Klausies, došu tev labu padomu: tur un tur dzīvo ķēniņš un tas apsolījis visžiglākam skrējējam savu jaunāko meitu par sievu atdot. Nu, ko tu pazaudēsi? Izzodz dzirnavās naudu un ej tur sievu izpelnīties."

Labi, tas stiprajam puisim vareni patika, tūliņ aizsteidzās pie ķēniņa; velna naudu dzirnavās būšot citā reizē dabūt, tā neesot tik steidzama.

Noiet - ķēniņš pavēl lielā lielā klajumā krūzi nolikt un tad pasauc tādu klibu, lai tas ar stipro puisi ejot skrieties. Puisis domā: "Kas tad ar tādu būs ko skriet?" Bet, kur tu Dieviņ! Klibais, kā laida vaļām - noskrēja puisi, ka nebija ko apskatīties. Nu, ko nu? Jaunāko meitu nevar vairs dabūt. Bet puisis pārdomā citādi, viņš vaicā ķēniņam, cik gribot par savu jaunāko meitu?

"Cik gribu? Nu mazāk jau ne - pilnu istabu zelta."

"Labi!" puisis atteica un aizgāja uz velna dzirnavām pēc naudas. Aiziet - velns negrib dot, lai pušu plēš; bet stiprais puisis daudz nemācēja lūgties, nosita velnu, paņēma naudu un ar vienu pašu nesienu piebēra ķēniņam istabu. Bet ķēniņš, naudu dabūjis, sāks žēloties; ka jaunāko meitu tik lēti atdevis.

"Ak tā!" stiprais puisis nejauki sadusmojās un iesāk ar ķēniņu spēkoties. Cīnījās, cīnījās - ķēniņš nevarēja atturēties; bija jāatdod meita.

Stiprais puisis paņēma meitu un aizgāja velna dzirnavās dzīvot. Un naudas tam nu, zināms, bija, cik tikai vajadzēja.

Tas nu viss labi. Bet kas ir? Pēc tāda laika atkuļas dzirnavās klibais, lai viņam arī par to labo skrējienu jel atmetot kādu tiesu naudas! Stiprais nečinkst arī, iedod no labas sirds veselu pūru.

Bet vēlāk klibajam iežēlojas, ka vienu pūru vien dabūjis. Un, ko viņš dara? Salasa vīrus, iezogas nakts laikā, kad stiprais guļ aizmidzis, dzirnavās, nocērt slepeni stiprajam vienu kāju un nolaupa visu naudu. Stiprais gan uzlēca kājup, bet, kur tu ar vienu kāju vien klibo vairs panāksi?

Vēlāk gan, kad kāja stiprajam sadzija - tad pielika koka kāju, aizgāja pie klibā, nosita ar pirkstu un paņēma savu naudu atpakaļ.

No tā laika stiprais dzīvo ar savu sievu laimīgi, jo laimīgi.