6. A. 650 C. Priedīte, Gulbenē. L. P. VI, 394, (112, 13).

Vienreiz dzīvoja viens stiprs jauneklis, vārdā Jānis. Viņa tēvs visu savu dzīvi bija pavadījis burvībā un jau dēlam mazam nomiris. Māte arī bija iemācījusies dažas burvības un mantojusi no vīra vienu vilnaini: Ja to vilnaini salocīja zirga izskatā, tad viņa tūliņ palika par zirgu un ļoti ātri skrēja. Ja salocīja galda izskatā ar dažādām krunkām virs galda, tad tās krunkas palika par ēdieniem galdā. Ja vilnaini salocīja citā kādā izskatā, tad tā palika par to, par ko bija salocīta - visu, itin visu varēja ar vilnaini sasniegt un dabūt.

Un šo vilnainīti māte atdeva Jānim, kas bija ļoti stiprs spēkā un izmaņā.

Reiz Jānis salīga siena laikā pie viena saimnieka pļaut. Bet pļava bija ļoti nelīdzena; arī krūmi un ozoli tur bija saauguši cits pie cita. Jānis, pļavā iegājis, tūliņ uz pirmā izkapts laidiena iecirta ozolā - izkapts nolūza. "Nu, kas lūzis, lūzis!" viņš domāja un nesacīja nekā. Bet kamēr citi pļāvēji dienvidu gulēja, Jānis paņēma viņu izkaptis un sāka ar tām pļaut aizkavēto; bet kā negāja, tā negāja, kuŗu izkapti paņēma, tā iecirtās kokā un nolūza. Tagad Jānis aplam sadusmojās un izravēja visus krūmus, visus ozolus pļavā, ka melns vien palika. Pēc dienvidus atnāk saimnieks. Kas tad tas? Visas izkaptis nolauztas, visi koki izravēti? Viņam tūliņ iešāvās prātā: "Kad tikai stiprais Jānis to nebūs darījis, jo viņam tas nav nekas. Vēl vakar lieku vāģus (ratus) vāgūža kaktā noridēt - viņš sagrābj vāģus un iedrāž kaktā, ka gabalu gabalos sašķīst; nudien, cits tas nav, kā Jānis."

Saimnieks nu pieies Jānim klāt: "Klausies, vai tu nezini, kas tās manas izkaptis nolauzis un tos kokus izraustījis pļavā?"

"Kā tad nu es nezināšu, saimniek, pats es viņas nolauzu, pats izraustīju."

Saimnieks paklausās vien, vēl saīgst labu tiesu, bet atteikt Jānim nekā nedrīkst. Tas nu tas.

Citā reizē Jānis izdzirda, ka vienā ķēniņa valstī esot tāda baznīca, kur neviens nevarot pulksten 12 nozvanīt. Viņš sadomāja uz turieni iet. Aiziet - jā, esot gan tā. Bet Jānis apsolās nozvanīt, lai tur kas. Labi. Noiet pusnaktī baznīcā - kas ir - uz pirmām trepēm sastop mazu vīriņu. To nosviež zemē, ka kauli vien brakšķēja, un kāpa tālāk. Pakāpj - uz otrām trepēm atkal vīriņš. Nosviež to - uz trešām tāds pats priekšā. Pēdīgi uzkāps pie zvana, ierauga atkal citu vecīti, kas zvana mēli tura rokā un Jānim ne par ko negrib vēlēt zvanīt.

Bet Jānis sagrāba vecīti, sacīdams: "Tevi papriekšu nositīšu un tad nosviedīšu zemē!"

Vecītis redz, joki nebūs - sāks lūgties, lai taupot, jo šis varot šam kādu reizi palīdzīgs būt.

Jānis atlaida vecīti sveikā un nozvanīja, kā pieklājas.

Bet ķēniņš rītā negribēja Jānim par zvanīšanu nemaz maksāt, lai Jānis paliekot pie viņa par puisi, gan tad aizmaksāšot kādreiz. Labi, Jānis palika arī par puisi, nolīgdams šitā: kā saule lec - jāiet pie darba; tiklīdz riet - darbs pie malas, lai cik steidzams.

Otrā dienā ķēniņš tūliņ jaunajam puisim liek iejūgt zirgus un par kučieri viņam līdzi braukt uz to un to vietu. Kučieris brauc, brauc visu dienu - vēl nav aizkļuvuši. Un nu kas vēl par jokiem? Tiklīdz saule riet, ķēniņš uzstāj, ka jābraucot tam un tam lielajam mežam cauri, ātrāki vakara neņemšot.

Tas Jānim bija par daudz - viņš dusmās izlec no ratiem un atsaka ķēniņam itin īsi: "Pa nakti tu vari viens pats braukt, ja tik izbadējies esi; es esmu līdzis: tiklīdz saule riet - darbs pie malas!"

To sacījis, Jānis nogulējās zem egles un nemaz neskatījās vairs, uz kuŗu pusi ķēniņš nogriezās. Gulēja, gulēja aizmidzis ilgu laiku, te uz reizi saradās ap gulētāju tie paši vecīši, kas todien baznīcā sēdēja, un runāja tā: "Nu viņš guļ aizmidzis, tagad varam viņu labi izpērt par to, ka mūs no trepēm nosvieda."

Bet tas vecītis, kas pulksteņa mēli bija turējis, atbildēja: "Neaiztiksim vis viņu, viņš mani taupīja, kad lūdzos, lai nemet pa logu zemē."

Kamēr šie tur, skaņi runādami, tiepās, Jānis piepēši atmodās, uzlēca kājās, aizdzina tos citus vecīšus kā siseņus projām, bet to pārstājēju ņēma sev līdz pie ķēniņa, sacīdams: "Mums divatiem vajaga uzvarēt šo ķēniņa pili, par ko viņš līgumu neturēja, lika man pēc saules braukt."

Labi, vecītis mierā. Un nu sāka kaŗot. Ķēniņš gan izsūtīja savus labākos kaŗa vīrus šiem diviem pretim, bet kaŗa vīri krita un ķēniņa pils piederēja Jānim.

Tomēr ilgi Jānis teitan nepiemita - aizgāja atkal pasaulē. Gāja, gāja - iegāja mežā un sākās dikti ēst gribēties. Te par laimi atminas: "Kur tad manas mātes vilnaine?"

Un tūliņ salocīja vilnaini par galdu, gadījās visādi ēdieni un paēda labi. Vakarā atkal salocīja vilnaini par šķirstu, apgāza to uz muti, palīda apakšā un izgulēja nakti kā labākā pajumtā. Rītā piecēlies, gāja tālāk un ieraudzīja lielu ēku, tādu kā uz pils modi. Piegāja klāt - lielas dzelzs durvis pilij un nemaz iekšā tikt. Neko darīt - izspēra dzelzs durvis ar kāju un kāpa priekšnamā. Bet te ieraudzīja lielas gaŗas trepes, ka nemaz saredzēt, kur gals trepēm gadīsies. Ko nu? Sadomāja - kāps taču augšā. Kāpa, kāpa - īsti bija ko izkāpties. Un kas nu ir? - Uzkāpj augšā - sulainis stāv priekšā: ko šis te meklējot? Te mītot velns - tas šo saārdīšot, ja nemukšot atpakaļ. Bet Jānis atbildēja: "Par ko gan lai mūku? Esmu stiprāks par tavu velnu, lai tikai nāk šurp; ja patīkas!"

Velns iznāk: "Kādu amatu tu strādā?" Lai to Jānis pasakot.

"Kādu amatu? Es daru brīnumus un staigāju pa pasauli."

Nu lai parādot kādu brīnumu!

"Tūliņ!" Jānis savēcināja roku un labi izpliķēja velnu. Velns nu palika traks; bet Jānis nosvieda to pa augstajām trepēm zemē un nosita velnu.

Nu Jānis palika tai pilī un dzīvoja labi jo labi.