7. A. 650. C. 306. 326. 571. Volfsonu Jānis, Aijažos, Zin. Kom. kr. LP VI, 565 (115, 29).

Klausības laikos Mežkalna pilī dzīvoja ļoti bargs lielskungs. Kad viņa vārdu vien pieminēja, ļaudis jau bijās. Bet kad vēl satika, tūliņ bija jāspiež cepure padusē, jāskūpsta abas rokas un ceļos jārunā.

Reiz ļaudis, nežēlīgi vārdzināti, bija sadomājuši bēgt uz Kurzemi. Bet viņus nodeva kāds biedrs, izpelnīdamies par to no lielkunga suņu puiša amatu.

Un nodotos ļaudis lielkungs briesmīgi šauta, ikkatru veda divreiz caur stroju, nemaz neprasīdams, vai sodāmais patiesi bija nodomājis aizbēgt, jeb varbūt tikai šā tā izrunājies. Tur nekas nelīdzēja, visi dabūja savu kārtu un lielākā daļa nemaz neizcieta šo sodu, nomira. Bet zināms, tie, kas sodu izcieta, tie palika no tās dienas tik bailīgi, ka bēgt vairs ne prātā nenāca.

Nu, un tā apmērām ap šo pašu laikmetu atnāca Mežkalna pilī viens stiprs puisis pirmo reizi darbus klausīt. Tas bija Jēkus, Lielā Jāņa dēls. Kad Jēkus, pilī atnākdams, lielkunga priekšā pēc veca paraduma ceļos nometās, tad viņa augums vēl bija gaŗāks par lielkungu. Tik liels bija Jēkus jau toreiz, 18 gadu vecs zēns, un stiprs arī bija, lai Dievs pasargā, kur stiprs.

Lielskungs tad nu tūliņ pasacīja Jēkum darbus un vairāk tai dienā neko netaujāja. Bet Jēkus ar šiem darbiņiem vien tikai, kā saka, padzīvoja, strādāt viņam tur neatlika. Vēlāk lielskungs gan apcēla, kas Jēkum par nagu, un sāka jau viņu ievērot.

Tā reiz brankūzī lielskungs pasauks Jēku un liks pilnu alus mucu ar vienu pirkstu pacelt. Bet Jēkus gardi pasmējās: divi mucas viņš pacelšot, ne vienu vien! Labi. Un nu Jēkus aizkabināja labās rokas pirkstu vienā spundes caurumā, kreisās otrā spundes caurumā, iznesa abas mucas laukā, vēl apgriezās riņķī un tad atnesa atpakaļ, kur bijušas. Lielskungs par to iedeva Jēkum rubuli un gribēja vēl redzēt, cik stiprs viņš īsti ir. Vai viņš varēšot ar katru roku pieci vīriem atturēties? - To gribot redzēt, un ja varēšot, tad dabūšot desmit rubļu, par katru vīru rubuli. Labi. Saklupa pieci vīri pie vienas rokas, pieci pie otras un nu lauzās. Bet Jēkus nosvieda visus gar zemi kā siseņus un lielskungs pārbrīnījies to vien attapa izsaukt: "Ak tu Spēkujēkus!"

Nopelnītos desmit rubļus Jēkus, no lielkunga saņemdams, atdeva kopīgi nodzert. Un dzerdami visi tad kristīja Jēku par Spēkujēku un no tā laika vairs citādi nesauca. Tas nu tas.

Bet rudenī, kad sāka labību kult, Spēkujēkus noņēmās viens pats savrup kult, atsevišķi no citiem strādniekiem jo viņš kūlumu saberza tik smalki, kā salmi nemaz nepalika, pelavas un graudi vien; citi kūlēji, zināms, to nespēja un tādēļ viņiem kopā nevedās.

Bet pa naktim, rijā guļot, Spēkujēkus vienādi gulēja uz ārdiem, dēļus pārlikdams krusteniski pār ārdiem un rijas durvis līdz galam atstādams vaļā, lai karsti nebūtu. Citi gulētāji apakšā dabūja diezgan izsalties, bet neviens nedrīkstēja Spēkujēkum ieteikties, ka durvis cieti turāmas, jo visi viņu bijās, bet visi arī viņu mīlēja, tādēļ ka Spēkujēkus katrreiz savus biedrus aizstāvēja, kad bargais lielskungs gribēja kādu mocīt.

Tomēr vienreiz - joki nebūs - citi strādnieki sarunājās: to ieradumu Spēkujēkum vajagot atradināt. Cik ilgi lai salstot, ik naktis aukstā rijā gulēdami? Labi. Norunāja tā: ārdus izbīdīt tik reti, ka guļamo dēļu gali maz vien atbalstītos, un tad nakti, kad Spēkujēkus aizmidzis, vienam kāju gala ārds drusku jāpagrūžot, gan tad Spēkujēkus ar visiem dēļiem nobraukšot zemē un ieradumu atmetīšot. Labi! runāts, darīts. Pienāca nakts, visi aizmiga. Uz vienu reizi tāds kritiens, tāds kritiens, ka visa rija dimdēja. Bet Spēkujēkus kritiena labad ne muti neatplēta, tikai izgāja tūliņ laukā, pa brītiņam ienāca atkal atpakaļ ar zaļu bērzu pagalu rokā, uzšķīla uguni, iededzināja skalu un nu, vienā rokā skalu turēdams, otrā pagalu, apstaigāja visus gulētājus, cieši vērodams, kuŗš būs nomodā?

Zināms, visi no tā kritiena bija nomodā, bet neviens drīkstēja ne pirkstu pakustināt. Labāk izlikās par aizmigušu, lai tikai ar Spēkujēku nebūtu jāsalecas. Tikai viens vienīgs aiz muguras paplēta drusku acis un ievēroja, ka zaļai bērzu pagalei sula pa galu tecēja laukā, cik stipri Spēkujēkus dusmās pagalu bija saspiedis.

Beidzot pārliecinājies, ka visi guļ, Spēkujēkus nosvieda malkas gabalu tik dikti zemē, kā ietrieca cietā rijas klonā veselu pēdu dziļi.

Bet no tās reizes uz ārdiem viņš vairs negulēja.

Reiz dārzā Spēkujēkus nejauki bij aizkaitinājis lielkungu. Lielskungs nevarēja ieredzēt, ka Spēkujēkus arvienu citus strādniekus aizstāvēja. Un tā dusmās lielskungs vairāk neko, sasauca visus ļaudis un pavēlēja Spēkujēku gūstīt; bet Spēkujēkus izrāva apsi, ārdu resnumā, ar visām saknēm, izklīdināja ļaudis un tad skrēja ar apsi lielkungam pakaļ, triekdams vairāk reizes to ap muižu, kamēr tā piekausēja, ka pakrita gar zemi un iesāka lūgties, lai jel Spēkujēkus neņemot viņam dzīvību!

"Labi!" Spēkujēkus atteica, "man tavas dzīvības nevajaga; bet to es nosaku: ja ap mani vēl kāds ķerstīsies, lai sargās!"

Tā pārgāja tā reize. Pienāca ziema; bija jāved malka. Te lielskungs atkal nevar valdīties, ieteiksies Spēkujēkum, ka viņš par daudz mazus vezumus vedot. Spēkujēkus pasmējās par lielkunga muļķību un atsacīja, lai tikai nu gaidot, nu pārnākšot īstais vezums viņam pēc prāta. Un kas ir? Spēkujēkus aizbrauca mežā, uzkŗāva pusasi, sasēja zirgam kājas, uzlika to arī uz vezuma un pats pārvilka visu pusasi, visu zirgu muižā.

Lielskungs tagad, nudien, pārbijās un lūgšus lūdza Mežkalniešus, lai jel neturot neviens Spēkujēku vairs, lai palīdzot to aizdabūt projām. Un Spēkujēkum, kā likās, tas īsti patika. Viņš labprāt šķīrās no šejienes un aizgāja uz Aģes novadu, Rīgas pusē. Tur viņš apmetās Permesu mājā un dzīvoja jo labi. Bet muižā viņam dažas dienas bija jāatklausa alus brūzī, kur alu uzdzerdams ik dienas triju vīru darbus veica. Par to laiku, kamēr viņš brūzī klausīja, māju pārredzēja Permesu atraitne ar savu meitu. Un viņas abas likās ļoti labas saimnieces esam, jo piena un sviesta Permesos arvienu bija tik daudz, tik daudz; nevienā citā mājā to lēti nedzirdēja.

Bet vienreiz Spēkujēkus neviļot apcēla, kur tas sviesta daudzums gadās. Viņš pusnaktī nāk no muižas mājā un ierauga divas spīganas pa gaisu aizlaižamies. Nu, tas nu vēl nekas - cik spīganu pa naktim nedauzās! Bet ieies iekšā - skatās, skatās: abas teicamās saimnieces pazudušas: ne māte ir mājā, ne meita mājā.

"Pag!" viņš domāja, "tās pašas bija tās spīganas!" un nu cieši apņēmās novērot, kā šīs to dara. Labi. Otru vakaru - ko mans Spēkujēkus darīs? Noslēpās saimnieces kambarī un gaidīja raganu stundu. Atnāk pusnakts, saimniece ar meitu ceļās augšā, saģērbjas jocīgi jo jocīgi, vēl piesien krāsns slaukāmās slotes par astēm, iesvaidās ar burvju zālēm un tad tos vārdus: - "Visur pāri, nekur ķerties!" trīsreiz izteikdamas - pazuda kā ēnas.

Bet Spēkujēkus - vai nu par jokiem, vai no tiesas - arī iesvaidījās ar burvju zālēm un izsacīja raganu vārdus otrādi: "Nekur pāri, visur ķerties!" Un kā to bija izteicis, tā ar visu smago ozola piestu, pie kuŗas bija pieķēries - pacēlās gaisā un skrēja un skrēja, kamēr noskrēja svešā vietā, pie svešām durvim un apstājās. Nu, ko nu? Šis nepaliks vis ārpusē - ies iekšā. Ieiet iekšā - atron lielu, asinim aptraipītu istabu, istabas vidū galdu, uz galda govju pļeckas un ap galdu raganu pie raganas, zināms, Permesu saimnieci ar meitu arī tai pulkā. Un visas raganas ēda šīs pašas govju pļeckas kā katru baltmaizi. Kamēr Spēkujēkus skatījās, pabrīnījās par tādu ēdienu, te atvērās durvis - ienāk viens ar ragiem iekšā, un tas bija pats velns. Ienāk šis iekšā, pienāk Spēkujēkum klāt: nu, ko viņš esot atnesis?

"Ko esmu atnesis?" Spēkujēkus brīnījās. "Ko tad tu īsti gribēji, lai es te atnesu?"

Bet par tādu atbildi velns traks, tūliņ Spēkujēkum krūtīs iekšā un ar visu piestu izgrūda pa durvim laukā. Un ko domāt? Kā nu izgrūda laukā, šis nav vis vairs nekādā durvju priekšā, bet taisni lielā, dziļā ūdenī. Laime vēl, ka attapa piestai pieķerties un tad, tad ar mokām izpeldēja gan malā. Izpeldēja malā - nu skatīsies, skatīsies, kur īsti atronas? Atjēdzās: tepat Permesu purvā pie Linu ezeriņa.

Bet nu viņš atminas vairāk reizu dzirdējis, ka dūņainā Linu ezeriņā veļi dzīvojot. Agrāk nebija ticējis tam, bet tagad bija jātic vai grib, vai negrib, ka dzīvo gan veļi.

Tomēr no tās dienas Spēkujēkum nemaz vairs nepatika Permesos pie tādām raganām palikt; labāk ņēmās un aizgāja no tejienes prom uz Igauņu zemes pusi. Un raganām viņš jau arī vairs nebija ieredzams, tādēļ ka bija pakaļ skrējis un visu noskatījies, kur šīs pa naktim vazājās.

Gāja, gāja gaŗ jūrmalu vien - iegriezās vienā krogā: lai dodot vācistabu, gribot nakti pārgulēt. Bet krodznieks izstāstīja, ka vācistabā neviens nevarot gulēt, miera nedabūjot. Spēkujēkus atsacīja: lai, lai! gan jau pārtikšot, gan! Un gāja tikai gulēt; kas viņam lielas bažas gar tādām tenkām?

Gulēja, gulēja - te ap pusnakti nāks viens kungs pa aizšautām durvim iekšā, ziepju putas kuldams, bārdas nazi slīpēdams, un sāks Spēkujēkum bārdu dzīt.

Bet Spēkujēkus sķēera kungam rokas: "Kā tu vari man bārdu aiztikt?"

Kungs atsacīja: "Tas ir labi, ka mani uzbildēji! Ja tu nebūtu uzbildējis, es tev rīkli būtu pārgriezis."

"Kādēļ tā?"

"Tādēļ, ka šeit man arī rīkli pārgrieza, jo priekš septiņiem gadiem es šai krogā pārgulēju un toreizējs krodznieks, kas tagad sen jau nosities, manu naudu iekārodams, pārgrieza man rīkli un apraka manas miesas ķēķī apakš uguns kura. Tādēļ ikkatru nakti te nācu gulētājiem bārdu dzīt, lai viņi mani būtu aiztikuši, uzrunājuši un apņēmušies manus kaulus no uguns kura apakšas izņemt, ka varu vienreiz mierā dusēt. Tu nu pirmais mani aizskāri; tev arī mani kauli rītu jāizņem un jāaprok, kur pieklājas."

Labi. Rītā Spēkujēkus to arī padarīja; un no tās dienas vācistabā neviens vairs miera netraucēja.

Bet Spēkujēkus gāja tālāk un uz pašām Igauņu robežām, salīga pie viena saimnieka par puisi. Tam saimniekam bija ļoti skaista meita. Tā iemīlēja stipro, stalto Spēkujēku. Bet saimnieks bija nodomājis meitu citam saimniekam izprecināt un nelaida pie Spēkujēka. Tomēr kāzas darināt un galīgi Spēkujēkum cerības izjaukt, to saimnieks arī nedrīkstēja. Viņš, bijās ka Spēkujēkus otru brūtgānu kāzu dienā nesamaļ. Nu, ko nu? Gudroja, gudroja beidzot saimnieks sagudroja viltību. Viņš sūtīšot Spēkujēku ar muižas brandvīnu uz Rīgu un, kamēr tad 300 verstis, turp un šurp, izbraukāšot, varēšot kāzas nosvinēt.

Labi. Iedeva Spēkujēkum vecus, vecus vāģeļus (rateļus), vecu, vecu zirģeli un lai nu brauc.

Brauca, brauca, bet kāda pusceļā, vientuļā silā, pusnakts laikā vāģiem pārlūza ass, zirģelis piekusa un Spēkujēkus, it kā paredzējis, kas mājā par to laiku notiek, sāka piepēši līgavas labad skumt.

Te par laimi - kur gadījies, kur ne - pienāk vecs vīriņš: "Ko tu te dari?"

"Tā un tā - diezin kā mājā ar manu līgavu? - Gribēju pasteigties atpakaļ un nu vēl par nelaimi ass salūza."

"Nekas - es tev palīdzēšu! Še šis mazais kociņš; pieliec asi pie vāģiem, piegrūd kociņu un saki trīsreiz: "Lai tā paliek!" tad ass būs vesela. Tad, lai tu ātrāk mājā tiktu, izlej brandvīna vāti zemē, pusstopa tiesu tikai atstāj, aizbrauc tukšā uz Rīgu, piepildi tur vāti ar ūdeni tam pusstopam klāt, piegrūd ar šo kociņu vātij un saki: "Lai tā paliek!" tad vātī radīsies atkal skaidrs brandvīns. Bet, ja tev kādreiz ievajadzētos kaut kuŗā lietā ar kociņu pielikto labumu atņemt, tad piegrūd kociņu, sacīdams: "Lai tā nepaliek!" - tūdaļ labums pazudīs."

To sacījis, vīriņš pazuda. Bet Spēkujēkus, tagad tukšā braukdams, drīzi vien nokļuva Rīgā, izdarīja, kas darāms, un pārradās mājā taisni kāzu dienā, kad jau brūte sēdēja aiz galda salaulāta un patlaban jaunais vīrs bija apkampis šo.

To redzot, Spēkujēkum sirds iedegās; dusmās viņš pieskrēja ar kociņu jaunajam pārim klāt, iesaukdamies: "Lai tā paliek!" Tūdaļ abi, kā saistīti, palika viens pie otra un nevarēja ne pēdu atkustēt nost. Cik ilgi viņš viņus tā saturējis, tas nav zināms; bet kad visi sāka Spēkujēku lūgt un saimnieks par atmaksu vai visu apsolīja, tad Spēkujēkus atkal apžēlojās par abiem un palaida ar kociņu vaļā.

Pēc tam Spēkujēkus visu savu mantu izdalījis nabagiem un esot aizgājis uz jūŗu par kuģenieku.

Daži stāsta atkal, ka Spēkujēkus neesot gājis par kuģenieku, bet kungi to nošāvuši. Vēl citi stāsta, ka viņš tīri godīgi miris.

P i e z ī m e. Stroja bijis tāds sods: 50 pērēji, ar gadaudžu rīkstēm rokā, nostādīti pa labi roki, 50 pa kreisi. Kuļamo cilvēku kailu tad piesējuši pie ratiem un divreiz, projām un atpakaļ, veduši pērējiem gaŗām. Divreiz caur stroju bijuši 200 sitieni. L. P.