8. A. 650 C. 301. Alfrēds, Pasakas, 1893, 49 (20).

Dzīvoja reiz viena ļoti liela sieva, ko sauca par lielo Grietu; tai bija dēls, kas, tikai vēl septiņi gadi vecs būdams, kļuva dēvēts par stipro Ansi.

"Mēs esam nabaga ļaudis," māte reiz sacīja dēlam, "tāpēc tev laikus jāstrādā un jāmācās ēst svešu maizi. Zemnieki ņem tikai stiprus ļaudis dienastā, tādēļ ej uz mežu un atnes man krietnu nastu malkas, tad es tev teikšu, vai būsi jau svešumā derīgs."

Ansītis arī mātei paklausīja, lai gan par tuvējo šķiršanos nobēdājās, bet viņa nastiņa pārnākot bija vēl gluži maza. Par to viņš bija priecīgs, jo māte nu atzina, ka viņš vēl par nespēcīgu un drīkstēja vēl septiņi gadi mājā palikt. Kad tie bija atkal pagājuši, māte viņu sūtīja otrreiz pēc malkas. Tagad tam klājās pavisam citādi. Egles tas izrāva kā niedres un pārnesa mājā kā spalvas.

Tagad mātei bija veselam gadam malkas diezgan un Ansis varēja siet ceļa somu un iet uz kaimiņu pagastu vietas meklēt. Pie pirmā saimnieka, kur tas pieteicās, jau bija divi kalpi un trešā tam nevajadzēja, bet Ansi tomēr pieņēma, tādēļ, ka viņš no skopā saimnieka neprasīja nekādas algas, bet tās vietā tikai brīvību ik gadus saimniekam vienu pļauku par ausi dot.

Pirmais darbs, pie kā tam vajadzēja palīdzēt, bija mežā: bija malka jācērt un jāved mājā. Bet rati bija par daudz piekrauti un zirgi nespēja tos ne no vietas kustināt. Te Ansis uzmeta zirgus uz vezuma un pats aizrāva ratus uz māju, ka noputēja vien. Saimnieks, to redzēdams, kasījās aiz ausim un pie tam ar šaušalām domāja uz salīgto gada pļauku. Bet viņš par to nelika nekā manīt un sēdās tikai ar Ansi pie galda. Te Ansis darīja atkal savu pienākumu un saimnieks atkal kasījās aiz ausim, jo te viņš noskārta, ka šis kalps vienā gadā viņu ar visu viņa mantu būtu apēdis. Bet te viņam iekrita padoms prātā, kā viņš no tā varētu tikt vaļā. "Mana sieva," tā viņš šim sacīja, "priekš kādām dienām ir iemetusi akā savu laulības gredzenu, nokāp lejā un uznes man viņu augšā."

Ansis arī paklausīja. Bet tikko tas bija apakšā, kad saimnieks ar kalpiem tam uzbēra veselu vezumu akmeņu virsū.

"Dzeniet vistas no augšas projām," atskanēja balss no apakšas, "viņas kasa smiltis akā!"

Saimniekam nu bija jāķeŗas pie svarīgāka līdzekļa: viņš lika zvanu no baznīcas torņa noņemt un iemest akā, jo tam taču vajadzēja visu Ansi apsegt.

,,Oho, kas tā man par glītu cepuri!" atskanēja otrreiz Anša balss no apakšas. Nu nebija vairs cita padoma, kā nolaist dzirnu akmeni lejā.

"Pag!" Ansis kliedza, "te jau man ir gredzens, ejiet no gaismas nost, es tūliņ nākšu!"

Ar zvanu galvā un dzirnu akmeni uz pirksta Ansis uzkāpa augšā. Saimnieks atkal domāja par savām ausim un dāvināja Ansim tikdaudz naudas un mantas, cik tam vajadzēja, lai varētu pa pasauli tālāk ceļot.

Iedams savu ceļu, viņš satika divi biedrus, medinieku un zvejnieku, kas tāpat kā viņš, bija bez vietas. Vienu dienu kopā nostaigājuši, tie nonāca pie vienas vientuļas mājiņas un pārgulēja šeit. No rīta agri tie pamodās ļoti izsalkuši. Vairāk nekas tur nebija atrodams, kā viens grāpis un mazs gabaliņš gaļas, un tas jau visiem trim nepietika. Zvejniekam bija jāpaliek mājā par pavāru, kamēr mednieks ar Ansi izgāja mežā raudzīt vairāk pārtikas. Pavārs uzkāra katlu uz uguns, bet te pielīda kāda maza riebīga sieviete un lūdza kādu mazu gabaliņu gaļas. Labais zvejnieks jau noliecās, gribēdams tai gabaliņu nogriezt, bet šī tam tūliņ uz muguras, nežēlīgi to spieda un briesmīgi saskrāpēja ģīmi. Citur patvēruma neatrazdams, viņš beidzot palīda zem krāsns. Drīz vecā arī pazuda un uguns izdzisa.

Pret vakaru pārnāca abi biedri, kas par laimi bija lāci nomedījuši. Tūliņ visi trīs ķērās pie darba, nodīrāja to, iztīrīja un izvārījuši, sataisīja sev gardas vakariņas.

Rīts ausa un nu gāja zvejnieks ar Ansi medībās, mednieks turpretim apsargāja māju un sagatavoja ēdamo. Šim nu atkal notika gluži tas pats, ko jau zvejnieks bija piedzīvojis. Vecene ar sarkanajiem kamzoļiem tam atkal pielīda klāt un, kamēr tas viņai grieza gabalu gaļas, viņa tam uzlēca mugurā, saskrambāja ģīmi un beigās to pasvieda zem krāsns. Viņš vēl turpat tupēja, kad abi biedri vakarā pārnāca mājā un prasīja pēc vakariņām. Šoreiz bija jāiztiek bez ēdiena.

Tā pienāca trešā diena. Neviens no izpērtajiem nebija otram par to ne vārda bildis, katrs cieta, zobus sakodis, un slepeni priecājās, ka nākošo gaidot tas pats liktenis. Šodien Ansis palika mājā, zvejnieks ar mednieku aizgāja mežā. Tiklīdz ko viņš sāka vārīt ēdienu, izsalkusī sieva pieklauvēja pie durvim un lūdzās gabalu gaļas, ko viņa arī dabūja. Bet tikko tā gribēja Ansim lekt mugurā, šis jau bija to pamanījis. Viņš noķēra to pie rokas un mētāja viņu tik ilgi pa gaisu, kamēr tai elpa aizrāvās. Tad viņš to sasēja un nometa tur, kur abi iepriekšējie bija gulējuši. Šodien ļoti agri abi biedri pārnāca mājā, jau iepriekš smiedamies par pērienu, ko arī Ansis būšot dabūjis. Bet par brīnumu tie nu dabūja pavisam ko citu redzēt.

Bet Ansis gribēja no sava piedzīvojuma arī kaut ko panākt. Viņš veco raganu no krāsns apakšas ātrāk neizlaida, līdz tā tam bija kādu noslēpumu atklājusi. Viņš nu dabūja dzirdēt, ka šai kalnā, kur mazā mājiņa stāvēja, esot dziļa klints aiza, kas novedot pie kādas brīnumu pils. Šajā pilī dzīvojot viena princese, ko apsargājot pūķis. Kas šo uzvarēšot, tas iemantošot līdz ar princeses roku arī visu mantu, kas pilī atrodoties. Visi trīs nogāja pie alas un caur dozi nosprieda, kuŗam pirmajam pa virvi jānolaižas lejā. Ansim bija jāiesāk. Apakšā viņš atrada pili, būvētu tīri no zelta un dārgiem akmeņiem, un tai pilī arī pašu princesi. Šī viņam cēla vīnu un maizi priekšā, caur ko viņš kļuva vēl trīsreiz stiprāks, nekā papriekšu. Tad viņa tam iedeva stiprāko šķēpu, ar ko tam bija pūķis jānokauj. Šis arī drīz vien nolaidās ar varenu troksni lejā un spļāva zilu uguni no rīkles. Ar vienu cirtienu Ansis nezvēram nocirta galvu, bet uguns liesmu pārņemts, arī pats pakrita bez samaņas pie zemes.

Te piesteidzās princese un atspirdzināja viņu ar vīnu un maizi, tā ka viņš tūliņ atžirga un nu jutās vēl trīs reiz stiprāks nekā papriekšu. Tas bija arī vajadzīgs, jo drīz vien sacēlās jauns troksnis un otrs pūķis, laidās zemē, vēl ugunīgāks un lielāks kā pirmais. Cīniņš atkal sākās, pils trīcēja un dimdēja, dūmi aptumšoja gluži gaisu, tomēr Ansis cirta ar savu zobenu pret zvēru, tā ka asinis straumēm tecēja un nezvēra galva aizripoja tālu no rumpja. Taču arī dūšīgajam cīnītājam zuda prāti un bez samaņas tas pakrita blakus savam pretiniekam.

Princese atkal piesteidzās tam klāt un stiprināja to ar vīnu un maizi, tā ka tas drīzi vien pamodās. Tad viņa lika savām kalponēm ienest to pilī un nolikt labā mīkstā gultā, lai tur atdusētos līdz otram rītam. Tagad princese iedeva viņam trešo šķēpu, kas bija vēl lielāks un labāks par abiem pirmajiem. Pēc tam, kad viņš ar vīnu un maizi bija vēl trīs reiz spēcīgāks tapis, princese viņam paziņoja, ka nu vēl trešais un lielākais pūķis jāuzvar. Vēl tā viņu pamudināja un izskaidroja, ka viņu abu laime vai nelaime atkarājas vienīgi no šīs cīņas.

Trešais pūķis nāca lejā, šņākdams un krākdams, sēru un uguni no rīkles vemdams. Pilnas trīs stundas vilkās cīņa līdz šis nezvērs nobeidzās, bet arī Ansis bija kā bez dzīvības pakritis pie zemes. Kad viss bija apklusis, princese piesteidzās tam klāt un ar viņas palīdzību viņš atdarīja savas acis un drīz vien atžirga. Ansis nu pacēlās ar princesi no apakšzemes, apprecēja to un dzīvoja laimīgi.