Pie apakšzemes tētiņa kalpojis viens milzis, kas tik vien domājis, kā tikt šinī gaišā pasaulē, kur cilvēks no milžiem baidoties. Daudz reiz viņš runājis: "Jā, kas tur nekaitēs! Iebāzīs tik mazo pirkstiņu dravinieka kambarī un varēs ēst medu cik gribēs."

Vienu reizi, kad apakšzemes tētiņš aizgājis uz pirti pērties, milzis pārkāpis par apakšzemes vārtiem un nonācis šai pasaulē. Tas noticis naktij iestājoties, kad velni bijuši sapulcējušies mežmalā un taisījušies iet spokoties viena saimnieka mājā. "Kas tie tur par melniem vīriņiem?" milzis brīnīdamies iesaucies un sagrābis visus velnus savos pirkstos. Velni nu gan spārdījušies un spļaudījušies, bet milzis tik noteicis: "Nekā! Ja jūs negādāsit man simtu birkavu medus, tad jūsu dzīvība būs mana."

Velni sabijušies, kur tik daudz medus dabūt, sākuši lūgties: "Kam tev, cienīgs milža kungs, tik daudz medus vajaga? Mēs tev labāk atnesīsim desmit cūkas un simtu kukuļu maizes."

"Tas vēl labāk!" milzis iesaucies un velni aizgājuši pēc solītās tiesas.

Iedami velni apspriedušies, kurp gan lai nu ejot. Viens iesaucies: "Iesim tepat pie saimnieka!"

"Nē, nē!" citi velni atbildējuši, "tagad ir saimnieka dēls mājā, tas mums visiem ausis noraus."

"Nekā!" teicis atkal pirmais velns, "es pats vakar aiz loga noklausījos, kā viņš tēvam sacīja, ka būšot mājā tikai tad, kad jau zvaigznes būšot pilnā mirdzumā."

Kamēr velni tā sprieduši, tikmēr saimnieka dēls aizgājis uz mežmalu un ieraudzījis par brīnumu tur kalnu, kāda senāk tur nav bijis. Viņš nu uzkāpj uz tā kalna un redz, ka sāk nākt velni ar cūkām un maizi.

"Kas tie par velniem?" saimnieka dēls uzkliedz.

No šā kliedziena pamostas milzis un sāk šņākt. Nu tik vēl saimnieka dēls noprot, ka viņš atrodas uz milža muguras. Milzis, ieraudzījis velnus ar cūkām un maizi, sāk celties augšā, un saimnieka dēls, krizdams, ieveļas milža kabatā.

"Ko nu laba atnesāt?" milzis uzprasa velniem.

"Labas lietas," viens velns atbild.

"Kur tad jūs tādas labas lietas dabūjāt?" milzis jautā tālāk.

"Tepat saimnieka mājā," velni iesaucās.

"Nu tad ejiet!" milzis atlaiž velnus un sāk bāzt cūkas vienā un maizi otrā kabatā. Cūkas gan nežēlīgi kviec, bet milzim tas nekas.

Arī saimnieka dēls paliek milža kabatā un sāk prātot, kā nu tikt laukā un kā milzi sodīt. Viņš nu noklausās, kā milzis pie sevis runā: "Apakšzemes tētiņš gan dusmosies, ka es no viņa aizbēgu."

To izdzirdis, saimnieka dēls kliedz stiprā balsī: "Milzi, bēdz! Apakšzemes tētiņš dzenas pakaļ."

Milzis no bailēm sāk tā skriet, ka saimnieka dēls ar visām savām cūkām izkrīt no milža kabatām.

Saimnieka dēls nu steigšus vien aizdzen cūkas uz māju, paķeŗ savu lielo šķēpu un nostājas ar to mežmalā. Kā nu milzis dodas mežā, tā viņš uzskrien uz šķēpa, kas ieduŗas viņam vēderā. Saimnieka dēls viņam uzsauc: "Še tev, še tev! Citam cūkas ēst!" Milzis tūliņ nokrīt gar zemi un nobeidzas.

Tās zemes ķēniņš dabū dzirdēt, ka saimnieka dēls izglābis zemi no milža briesmām, piedāvā tam savu vienīgo meitu, par sievu. Dēls apprecē ķēniņa meitu, un kad vecais ķēniņš mirst, tad viņš paliek par valdnieku.