11. A. 650 C. Lapas Mārtiņš, Gudrais Ansis un velns, III, 1902, 104 (26).

Reiz velns nodomājis savu dēlu likt uzaudzināt pie cilvēkiem. Viņš to nēsājis apkārt, visiem piedāvādams par audžu bērnu, bet neviens to nepieņēmis. Tad viņš pēdīgi vienā naktī to nolicis pie viena saimnieka durvim, kam pašam nebija neviena bērna. Saimnieks to nu arī paturējis pie sevis. Pie bērna svārciņiem bijis piesprausts papīra gabaliņš, kur bijis kaut kas uzrakstīts; bet saimnieks nepratis lasīt un aizgājis ar to pie muižkunga aptaujāties. Muižkungs viņam pastāstījis, ka uz papīra esot rakstīts, ka bērna vārds esot Spēks. Saimnieks gan pabrīnījies par tādu vārdu, bet tomēr domājis: "Kad jau bērnam tāds vārds ir kristībā dots, tad lai ar’ paliek!"

Kad puisēns paaudzis, tad drīz vien izrādījies, ka ir sava vārda cienīgs. Jau puikas gados viņš bijis stiprāks nekā pieauguši spēka vīri.

Reiz ziemā no muižas atsūtīta saimniekam ziņa, ka jāiet kungam malku cirst un ka par vienu klaušu dienu jāsacērt vesela ass malkas. Saimnieks jautājis savam audžudēlam, kas jau bijis gadu sešpadsmit vecs, vai šis neiešot viņu vietā malku cirst.

Spēks atbildējis: "Labprāt, bet tad gādā man arī tādu cirvi, kas man pa spēkam!"

Tēvs gājis pie kalēja un licis uzkalt savam dēlam divi pudi smagu cirvi. Spēks apģērbies; aizbāzis smago cirvi aiz jostas un aizgājis uz kunga mežu. Mežā aizgājis, viņš nolicies pie ugunskura gulēt un sācis tik dikti krākt, ka viss mežs trīcējis. Citi malkas cirtēji, redzēdami gulētāju ar lielo cirvi aiz jostas, tikai aizmetuši krustu no bailēm.

Spēks nogulējis līdz sestdienas pusdienai, kad citi malkas cirtēji jau taisījušies beigt savu nedēļas darbu. Atnācis arī kungs ar vagāru pierakstīt sacirsto malku. Nu arī gulētājs pamodies, uzlēcis kājās un redzējis, ka darbs tūliņ jau būs jānodod. Viņš sagrābis savu cirvi un sācis cirst kokus, ka viss mežs skanējis. Pāra stundās arī viņš sacirtis savas sešas asis un sakrāvis visu ielās, kā pienākas.

Kungs brīnīdamies pārdomājis pie sevis: "Tāds strādnieks man muižā derētu."

Viņš piegājis pie Spēka un prasījis: "Vai tu negribētu nākt pie manis uz muižu par kalpu?"

"Labprāt, ja mans audžu tēvs atļauj," Spēks atbildējis.

Kungs atlaidis Spēka tēvam visus klaušu darbus, un tas nu arī atvēlējis savu audžu dēlu kungam. Kungs prasa atkal Spēkam: "Kādu algu tu prasi?"

Spēks atteicis: "Ko nu par algu runāt, kad tēvam tiek atlaisti klaušu darbi? Tikai ēst prasu, cik man gribas."

"Ēst tu dabūsi, cik vien jaudāsi apēst," kungs priecādamies atbildējis.

Kad Spēks aizgājis uz muižu, kungs tam iedevis divus zirgus ar lielām ragavām, lai pārvedot sienu no pļavas. Spēks arī aizbraucis uz pļavu, nocirtis pļavmalā četras krietnas egles uzsējis tās uz ragavām un uzvēlis uz tām eglēm divas lielas siena kaudzes. Zirgi nu nevarējuši ragavu ne pakustināt. Spēks no dusmām nositis zirgus, uzsviedis tos uz vezuma, un pārvilcis lielo vezumu pats mājā. Mājā pārnācis, Spēks apēdis visas ēdamas lietas, kādas tik dabūjis rokā. Pēc ēšanas viņš nolicies gulēt un krācis tik dikti, ka sienas trīcējušas.

Muižas ļaudis steigušies pastāstīt arī kungam visu, kas noticies, un prātojuši, ka Spēks nevarot būt cilvēks, bet laikam gan pats velns cilvēku izskatā. Kungs arī sabijies un nezinājis, ko ar viņu darīt un kā pieēdināt. Kaimiņos dzīvojis kāds burvis, ko saukuši par gudro Ansi, un kungs sadomājis šo Ansi aicināt palīgā. Spēkam viņš uzdevis izrakt lielu dīķi un ierādījis tam dīķa ietu. Šis nu licis kalējam uzkalt divi pudi smagu lāpstu un sācis ar to strādāt. Drīz vien dīķa malā pacēlušies veseli kalni no izraktām zemēm.

Atnācis Ansis un sācis domāt, kā Spēkam gādāt vakariņas. Lielajā podā, kur muižas lopiem dzēriens vārīts, viņš licis saliet kādus desmit spaiņus ūdens un tad piebērt pilnu podu ar zirgu mēsliem. Tā tad nu vārījuši lielajam ēdējam putru. Vakarā Spēks jau bijis dīķi izracis, sēdies pie Anša sagādātām vakariņām un bijis ar tām gluži mierā.

Nākošā rītā Ansis pasacījis Spēkam, ka kungs gribot vienā tukšā smiltājā taisīt zvēru dārzu. Lai šis nu tur sastādot labi lielus kokus no meža un lai aptaisot labi augstu sētu visapkārt. Triju dienu laikā koki jau bijuši sastādīti un arī sēta aptaisīta apkārt.

Nu Ansis licis Spēkam, lai sameklējot mežā arī zvērus pa pāriem un lai pārvedot tos dārzā. Divus lielus briežus Spēks viegli vien pārvedis no meža. Nu bijuši jāpārved divi lāči, bet ar tiem viņam klājies daudz grūtāki. Pēdīgi viņš tomēr nešus pārnesis divus lāčus, kuriem ķepas un purni bijuši sasieti ar valgiem.

Kad lāči bijuši atnesti, tad Ansis licis, lai sameklējot arī divus vilkus. Spēks gan strīdējies pretī, ka vilku nevajagot, bet Ansis pastāvējis, ka kungs tā esot vēlējis un kunga pavēle esot jāizpilda. Spēks par to bijis ļoti saīdzis un aizgājis gulēt.

Nākošā rītā Spēks aizgājis uz mežu, bet nu vairs nepārnācis mājā. Vai nu vilki viņu mežā saplosījuši, jeb viņš aizgājis uz elli pie citiem velniem.

P i e z ī m e. Šī pasaka ir še stipri saīsināta, atmetot liekos apraksta sīkumus. "Gudrais Ansis" gan še drusku atgādina Piebalgā un apkārtnē daudzināto burvi Kurmi, bet savu nosaukumu viņš gan ir dabūjis no vācu pasakas "Stiprā Anša". Nevar tomēr droši zināt, vai šī pārmaiņa jau notikusi tautas mutē, jeb Lapas Mārtiņš še ir palīdzējis arī no savas puses. P. Š.