12. A. 650 C. M. A. Alksnis, Skaistā. Fil. Biedr. Raksti. XII, 47.

Kaidā molā dzeivova dāds ar buobu. Jīm nabeja bārnu. Vīnu reizi dāds atīt uz mežu piec molkas. Mežā jis sateik veceiti, kurs pasņādze jam malnu pagaļeiti un sacieja, lai šū pagaļeiti nas uz muojom un šyopoj treis dīnas un nakt’s.

Dāds nūcierta kuorti, nu kuŗas nūdūmova iztaisīt šyupieļi, un atguoja uz sātu. Sātā atguoj’s, jis vysu izstuostieja sovai sīvai. Sīva beja cīš prīceiga. Šyupeļis tyka iztaiseits un pagaļeiti šyupova treis dīnas. Pādējuos dīnas vokorā pagaļeite teišām suoka kustēties un izdūt skaņas.

Sīva saskatējuos un atroda šyupieļī bārnu. Bārns beja skaists un lels. Jī tū nūkristeja Kūkati. Kad Kūkats puordzeivova pīcus godus, jis beja ļūti lels un dykts (stiprs). Jis ņese uz placym zyrgu ar vysu vazumu, ruove kūkus nu sakņom. Nasaskatūtīs uz sovu spāku, jis beja ari laimeigs, un kū jis gribēja nu treis aizdūmuotim vaicuojumim, pīsapildijuos divi nu cituŗeiz ari visi. Dīnas laikā Kūkats beja lels, bet kad jis apsaguluos un aizmyga, palyka kai vīnkuoršs bārns. Sīva baidejuos nu Kūkaša un tamdieļ lyudze dādu, lai jis tū naktī nūgalynoj. Veiram beja žāl sova bārna. Jis iztaiseja kasti, īlyka bārnu jimā un aizņese uz upi, kur palaida jū pa straumi uz leju. Dāds atsagrīzuos sātā un dzeivova vacū dzeivi, bet dāls pluovuoja pa upi kastē.

Reitā jis pasamūduos un napazyna, kur atsarūn. Kasti beja izvylkus kaida sīvīte un attaisējus vaļā. Bārnu jei apguldeja gultā. Kūkats suoka staiguot pa ustobom: Vysuos ustobuos beja kuorteiba. Klāvā jis atrūn nūkautu veceiti un sasītu sīvīti. Kūkats izzynova, ka šei sīvīte jū izgluobe, un ka jū sasēja zagļi, kur aplaupeja jīm gonomūs pulkus, Kūkats nūsapyutuos un saceja: "Koč ba itys veceits palyktu dzeivs!"

Piec šitim vuordim jis ar sīvīti aizīt uz ustobu. Sīvīte īdūd jam āst. Pa ieššonas laiku īīt ustobā veceits, kurs tikai nasen atpakaļ beja nūsysts. Sīvīte nūsabejuos, bet Kūkats sacieja: "Maņ ir spāks, jes nūgalynuošu vysus slāpkauņus."

Pa ieššonas laiku slāpkauņi aizvede lūpus uz mežu un atguoja aplaupeitu sātu. Kūkats jūs sakava un sasēja, īkyure lelu guņi un sadadzynova vysus slāpkauņus. Piec tam Kūkats aizguoja uz mežu, kur beja slāpkauņu sāta, nūdadzynova slāpkauņu sātu, pajāme jūs montu un atsagrīze uz sovu sātu. Kūkaša spāks beja cīš lels un jis dzeivova ilgi, ķēre zvierus un atņese uz sātu dzeivus.

Natuoļ nu jūs sātys dzeivova buorgs un lels miļzis, kurs āde ļaud’s. Kūkats tū apveice un ar tū nūvierse īdzeivūtuojilm draudūšuos brīsmys.

Vīnā dīnā pi Kūkaša atguoja ziņņeši nu tuoluos ķēņiņa vaļsts un praseija, lai jīm paļeidz, juo jūs ķēņiņam bejus vīna meita, kuru nūlaupiejs ļauns gors. Kūkats daudz naskuma, atsasveicynuojuos nu sovejim un aizbrauce uz tuolū ķēņiņa vaļsti. Ceļš beja gars un saisteits ar gryuteibom. Ļaunais gors beja puorsaviertīs par zvieru un vairuokas reizes uzbruka Kūkašam un juo pavadūņim. Kūkats ļaunū goru puorspēja un nūgalynova, ar kū ari ķēņiņa meita beja gluobta. Kēņiņš par tū beja cīš prīceigs un Kūkašam par atļeidzeibu deve pus ķēņiņa vaļsteibos. Kūkats nu dzeivova laimeigi.