15. A. 650 C. V. Zacharska no A. Beļaka Rozentovas pag.

Senejuos laikuos vīnā cīmā nūmyra sīvai veirs. Sīva palyka vīna un navarēja nikai puordzeivuot, cīši bēdīga beja. Vīnu reizi jei sadūmuoja: "Īšu uz mežu un tī dzeivuošu, baruošūs ar ūgom un sēnem."

Tai kai sadūmuoja, tai i padarēja. Nūguoja mežā un tur kaidu laiku tai dzeivuoja. Dīvs jai deva dālu, lelu styprinīku, un tys dāls auga ni pa dīnom, bet pa stundom. Izauga lels, styprs un šmuks veirs. Dāls sadūmuoja iztaiseit ustobiņu, kur vareišūt dzeivuot ar sovu muoti. Pīnesja kuoršu un syunu i sataisēja ustobiņu, taišņi ceļa molā, uz ļūti skaistas vītas. Pa tū ceļu pastuoveigi braukuoja vysaidi muižinīki un kēņini. Vīnu raizi styprinīks sadūmuoja tīm muižinīkim padarīt smīklu. Pajēmja lelus prīdus un egles aiz viersyuņu un saguozja uz ceļa škārs garums, tai kai navarēja nikai puorbraukt. Pats atsasāduos uz vīnas egles gola un dzīd. Veras: brauc muižinīki un kēniņš. Jis pazaslēpjas aiz kūkim un skotuos, kas byus. Tī pībrauca un breinuos, kas tys ira. Kod jī brauca uz pilsātu, ceļš beja breivs, bet tagad navar nimoz puorbraukt. Jī suoka runuot: "Ja kas byutu tū ceļu atsvabinuojis, mes jam labi samoksuotu."

Styprinīks izdzierdēja un pazajēmjās atsvabynuot ceļu. Muižinīki veras, ka tys styprinīks izskotuos vēl kai puika, viņi nimoz i ticēt nagrybēja, ka tys atsvabinuos ceļu. Bet veras, ka jis tīšom vysu izdorēja un paruodēja vēl kaidu jis ustobu sataisēja. Kēniņam tys puika patyka un jis jū ar muoti pajēmja da sevis. Paruodīja jam sovas treis meitas un soka: "Jem sev vīnu por sīvu, kuru tu tyk grybi."

Styprinīks izmeklēja pašu jaunuokū un šmukuokū un apsaprēcējuos ar jū. Kēniņš īdeva jam pusi sovas kēnists un tai jī dzeivuoja, koleidz citi kēniņi sazadusmuojuos un suoka celt vaidus.

Styprinīks sameklēja sev zyrgu, nūsāduos un aizbrauca kaŗuot. Bet sīvai dreiži dzyma dāls, vēl stypruoks kai juo tāvs. Jis tai auga, koleidz tāvs atbrauca nu kara. Radzādams taidu stypru dālu, tāvs sadūmuoja pazavērt, kurs nu jīm obējim ir stypruoks: jis voi juo dāls. Dāls pajēmja tāva zyrgu aiz astes un izkratēja jam kaulus nu uodys. Tū radzādams, tāvs pabrīnuojuos, ka dāls stypruoks kai jis. Un tai jī dzeivuoja labi un mīrīgi, vysus sovus īnaidnīkus varēja nūsyst un daudz montu sev dabūt.