16. A. 650 C. V. Zacharska no Z. Bogdanovas Rozentovas pag.

Vīnu reizi senejūs laikūs dzeivuoja uz šuos pasauļa vīna atraitja. Tai atraitei dzyma dāls, kurs auga na stundim, a pa minūtem un dreiži izauga lels briugonc. Jam beja daudz spāka un juo spāku navar nikas ni aprakstēt ni posokā izstuostēt. Itys styprinīks dzeivuoja ar muoti vīnu vīt un cīši sovu muoti mīļuoja un žāluoja. Muotei ar dālu beja dzeivuot ļūti labi.

Vīnu reizi tuos kēnestis kēneņč, kur dzeivuoja itys styprinīks, suoka karuot un dreiži itū kēneņi cyts kēneņč pasyta. Styprinīks veras: ka juo kēnestis kēneņč sasysts; jis tiuleņ pajem sovu zūbeņu un nūīt pi kēneņa. Kai īraudzēja kēneņč, ka juo pilī īguoja vīns jaunais puis’s, jis nu reizis pazyna, ka itys cylvāks ir lels styprinīks. Kēneņč tiuleņ pasaucja stypninīku sovā kambarī un vaicoj jam: "Kū tu man pasceisi?"

Styprinīks suoka runuot: "Es, kēneņa tāvs, dzieržu, ka myusu kēnesti cīši pasyta svešs kēneņč. Es dūmuoju īt jam pretim un ar sovu zūbeņu atcierst jam golvu."

Kēneņč pazavēra uz styprinīku un nu lelys prīcys gauži nūzarauduoja, bet styprinīks soka uz kēneņi: "Kēneņa tāvs, tu ar osorom naraudi, a dūd man pošu lobū zyrgu un es dreižuok juošu, koleidz ir vēl debesīs sauleitja."

Kēneņč tiulen pasaucja sovus kolpus un lyka atvest pošu lobū zyrgu, kurijis skrīn pa gaisu. Kolpi tiulen izpildēja kēneņa pavēli un atvedja zyrgu, kuru jīm pascēja pats kēneņč. Styprinīks pazavasaluojās ar kēneņi, sāduos uz zyrga un nūjuoja pa gaisu taišņi tī, kur karuoja tys svešais kēneņč. Tī styprinīks reiži sasyta vysu tū kēneņa karaspāku un atjuoj otkon laimeigs un prīceigs pi kēneņa un stuosta; kai jis karuoja un vysus pretinīkus pasyta. Kēneņč beja cīši prīceigs par taidu lelu dorbu un īdevja styprinīkam pusi sovas kēnestis. Styprinīks pajēmja pusi kēnestis nu kēneņa, atvedja sovu muoti atraiti un nyu dzeivoj laimeigi. Kas tī pi juo beja, madu ar olu dzēra, pa lyupim tecēja, a mutī natyka.