Sen senejuos laikuos šai pasaulī beja lela kēnestja, tymā kēnestjā beja kēniņč un ļaudis tur dzeivuoja ļūti mīreigi. Vīnu godu tī atguoja lela un dusmeiga ciuška, kura suoka kotru dīnu ēst pa desmit jaunus meitus. Ļaudis nikuo navarēja padareit tai dusmeigai un lelai ciuškai. Tai puorguoja daudz, daudz godu, ciuška jau daudz meitu tymā kēnestī apēdja un palyka par leluoku kai pats kēneņč. Kū jei gribēja ar ļaudim darēt, tū darēja.

Vīnu reizi itei ciuška satvēra kēneņa meitu un nūnesja uz sovu ustobu. Kēneņa meita beja cīši skaista, jei nagribēja jū ēst. Kēneņa meitai beja mozeņč suneits, kuris vysod beja pi meitys. Un kod jū satvēra ciuška, suneits ar nūskrēja pakaļ. Ciuška vīnu reizi nūguoja mekleit, kū jai pajēst, a ustobu aizgriudja ar bolkim, kab kēneņa meita naizleistu. Koleidz ciuškys nabeja, kēneņa meita rokstēja gruomotus un ar suneiti syutēja tāvam, a kēneņč ar suneiti syutēja jai atbildi atpakaļ.

Vīnu reizi kēneņč ar sovu kēneņini roksta meitai, kab jei izzynuotu nu ciuškys, kas ir uz šuo pasauļa stypruoks par jū. Kēneņa meita vīnu reizi vaicoj ciuškai: "Kas uz šuo pasauļa ir stypruoks par tevim?"

Ciuška nikam ituo narunuoja, bet kēneņa meitu jis cīši mīļoja un jai ari pascēja: "Myusu kēnestī ir vīns zemnīks Jurs, kurijis ir stypruoks par manim."

Kēneņa meitai ituo tik vajadzēja. Jei, kod ciuškys nabeja sātā, puordevja tū ar suneiti sovam tāvam. Kēneņč, dabuojums zynuot, ka ir juo kēnestī taids cylvāks Jurs, kurijis ir stypruoks par ciušku, suoka meklēt jū un dreiži ari atroda. Atīt kēneņč tymā ustobeņī, kur dzeivoj Jurs, un vaicoj. "Tja dzeivoj Jurs?"

"Jā!" atbildēja pats Jurs, kurijis kai īraudzēja kēneņi, nu reizis nūsabeida, bet golu golā palyka mīreigs. Kēneņč suoka jū prasēt, kab jis kai nebejs paleidzeitu nūkaut itū lelū dusmeigū ciušku. Par juo dorbu kēneņč pascēja atdūt pusi sovas kēnestis, bet Jurs nagribēja īt pretim ciuškai. Kū darēt? Jis salasēja kaidus symts bārnu un nūsyutēja pi Jura, kab jī rauduodami prasētu Juru gluobt jūs nu ciuškys. Jurs pazavēra uz mozū bārnu osoru, jam tyka jūs žāl un jis pascēja jīm: "Eitja uz sātu un dzeivuojīt mīreigi! Vairuok jiusus nikas naaizkars."

Bārni vysi prīceigi nūguoja uz sovu sātu, a Jurs pajēmja treis symti pudu vylnys, īsmērēja ar dagutu, aptyna pats sevi un nūguoja tī, kur dzeivuoja lela un dusmeiga ciuška. Daīt Jurs pi ustobys durovu un sauc ciušku uorā. Izīt ciuška un vaicoj Juram: "Kū tev vajag?"

Jurs jai atbilda: "Īsim teirā teirumā!"

Ciuška nu reizis pazyna styprū Juru un gribēja nūglobuotīs nu juo, bet Jurs uzklīdzja: "Aj dreižuok, a to ar vysu ustobu sarausteišu!"

Nūsabeida ciuška un suoka prasēt Juru, kab ituo jis nadareitu. Sataisēja jī mīru padaleit kēnesti uz pusis. Jurs tiuleņ lyka, kab kalvis sataiseitu lelu orklu puordzeit ežmali. Kod orklys beja gotovs, Jurs aizjiudzja ciušku un puordzyna ežmali uz pusis kēnestis. Kū jīm tagan darēt? Zemi jī jau padalēja.

"Vajag padalīt jiurus yudini," pascēja Jurs, "a to tu vari pascēt, ka es tovu yudini jemu."

Kai Jurs ar ciušku izbraucja uz pusis jiuru, jis satvēra ciušku aiz juos golvys nu reizis atruovja golvu un īsvīdja jiurus viļņūs. Jurs izdarēja itū dorbu, atbraucja uz sovu ustobeņi un napajēmja nu kēneņa nikur nikuo. Kēneņč nagribēja jū tai palaist, atdevja jam par sīvu sovu šmukū meitu, kuru jis izgluobja nu lelys ciuškys. Tai nu tuo laiku tymā kēnestī ļaud’s dzeivoj cīši mīreigi, a Jurs ar dzeivoj ar kēneņa meitu laimeigi; dzer brandiņi un ād lobus ēžumus.