19. A. 650 C. Brīvnieku Liesma no 93 g. vecās Lības Čaibes. Jkr. V, 1896, 118, 87. LP, VII, I, 779, 9.

Vienam tēvam bija dēls tik stiprs un nevaldāms, ka tēvs nevarēja ar to galā tikt un citu vairs nezināja darīt, kā viņu nodot pie saimnieka, lai mācās maizīti pelnīt un kungu bīties. Bet taisnība jau paliek: tāda vārna pērta, tāda nepērta. Dēliņš bija un palika tas pats arī citā vietā. Priekšā viņam nolika klaipu maizes un bļodu putras, tādu pašu melnu, kāda jau spainī mēdz būt - saimnieki jau neturēs visu baltu - puisis paskatījās bļodā, nospļāvās un laida bļodu ar visu putru kaktā.

"Ak tu bada kāsis!" sāka saimniece šķendēt, to redzēdama. Bet zēns nebija slinks, ķēra saimniecei aiz bizes un, ierāvis viņu kaktā, deva viņai, ka deva, līdz vairs nemaz nekustējās.

Saimnieks ienāca un, redzēdams, kas noticis, tas izsauca pārtraukts: "Nelabais! ko tu nu dari? Vai apēdīsi man sievu?"

Bet zēns nu atkal saimniekam virsū un viņu min, ka min. Saimnieks gan sacīja: "Vadzi, laid taču vaļā; ja vakariņas nesmeķēja, tad ej klētī pie gaļas un ēd, cik gribi!"

Tomēr zēns nelikās ne dzirdot, uzkāpis ar celi uz viņa krūtim, tas viņu nožņaudza. Tad aizgāja uz klēti, noēdās labi gaļas un atstāja mājas.

Nu zēns salīga pie paša kunga; bet arī kungs nevarēja viņu savaldīt - no paklausības nebija ne smakas. Kungs sasauca reizi visus muižas ļaudis un lika zēnu pērt; bet šis izsvaidīja viņus uz visām pusēm kā ķiļķenus, ieskrēja pie paša kunga un to pagalam nomušķīja. Par laimi kungs bija paziņojis savus radiniekus, lai tam kaŗa spēku palīgā atsūta; šis palīgs atnāca īstā brīdī un atrada viņu vēl dzīvu. Kaŗa vīri gribēja nu zēnu saķert; bet šis nosita katru, kas tam tuvojās, un tad aizgāja.

Puisim vairs nepatika kalpot, viņš tikai gāja un gāja pa pasauli. Daudz bija to, kuŗus tas satika, bet visus viņš nosita un pabāza tos patiltē. Reiz viņš satika velnu.

"Klausies!" šis sacīja, "kā tu iedrīksties man atņemt tik daudz dzīvību? Tās man vēl bija tik vajadzīgas. Sargies! Citādi klāsies slikti!"

Puisis tikai pasmējās vien un tik ko satika kādu pretim nākam, tad tas viņu atkal nosita un pabāza patiltē. Nu arī velns klāt. No dusmām uguni vien spļaudams, tas skrēja puisim virsū. Bet šis kā kampa velnam aiz kājām un kā sita viņa galvu pret zemi, tad velns tikai notirinājās vien kā ods un bija beigts.

Nu atskrēja velns ar trim galvām. Viņš aiz dusmām raudāja, kad redzēja nosisto velnu arī pabāztu patiltē. Nerātnais dēls tikai sēdēja mierīgi uz tilta mergām un smēķēja mazu ļuļķīti. Tik ko velns tam pienāca kaut cik tuvu, tad viņš tam svieda ar akmeni un nolauza velnam divus ragus. Velns, saskaities, nebēdza vis, bet devās tikai puisim virsū, kā pats negaiss. Šis noplēsa no tilta mergam labu metamo un kā ar to deva, tad velnam purns bij pušu. Velns nokrācās un, saņēmies beidzamos spēkus, devās atkal puisim virsū ; bet šis izrāvis nosisto velnēnu no patiltes, aptinies viņa asti ap roku un deva tikai velnam pa degunu, pa acim. Šis aizskrēja, tādas pirts nevarēdams izciest.

Pēc acumirkļa sāka zeme dimdēt, gaisā rūkt kā pērkons. Melns mākons apklāja visu zemi. Velns ar deviņām galvām atskrēja pie tilta, paskatījies uz nosisto velnēnu, viņa nolauztiem ragiem tas spļāva aiz dusmām tīru sutu un zēveli. Nerātnais dēls sakampis velnēnu aiz astes, nostājās vidū uz tilta un sagaidīja mierīgi deviņgalvi. Bet šis, kā spēra viņam, tad tas izšķīda uz visām pusēm.