20. A. 650 C. M. Šiliņa Vikselniekos, A. Bīlenšteina kr. LP, VI, 189 (15, 5).

Vienam bagātam saimniekam bijis dēls, aplam liels ēdējs. Jo lielāks paaudzis, jo vairāk gribējis ēst: katrā ēdiena laikā viņam vajadzējis divi podi maizes, divi podi gaļas, citādi nav izticis. Beidzot tēvs manījis: ja tā vēl kādu laiku ēdīs, tad - gribot, negribot - jāmūk no mājām ārā, tādēļ sūtījis dēlu, lai pelna pats maizi. Lielēdējs gājis, gājis, bet nekur vietu atrast. Kas tad tādu ies pieēdināt? Katrs atmet ar roku. Te vienu dienu iegājis pilsētā; gājis gar vienu namu gaŗām un apvaicājies nama meitai, vai nevajagot strādnieka - pienesīšot ūdeni - ko neko. Šī atteikusi, ka šinī pilsētā ūdeņa pavisam neesot; bet ja viņš no citurienes ūdeni atnestu, viņam labprāt maksātu trīs dukāti par nēsi.

Neko darīt - Lielēdējs gājis ūdeni pameklēt. Izgājis no pilsēta, apgulies ceļmalā pie liela akmeņa un aizmidzis. Te sapņos pienācis vecs vīriņš un sacījis: "Labs ēdējs tu esi, to zinu, tādēļ tev arī labi jāpeln, citādi drīzi bads un trūkums pienāks. Atvel to akmeni, apakšā būs avots, nes ūdeni pilsētā pārdot, būs peļņa laba; varēsi ēst labi."

Lielēdējs atmodies un jutis, ka modinātājs un skubinātājs viņa laime bijusi. Tūliņ pavēlis akmeni - jā: ūdens vai cik! Nu nesis pilsētā pārdot un par katru nēsi dabūjis trīs dukāti. Nedēļas laikā tīri bagāts palicis, ko sapelnījis. Bet ļaudis sākuši brīnīties, kur tas Lielēdis tik daudz ūdeņa ņemot. Gājuši paslepus skatīties un redzējuši: šis noveļ akmeni, piesmeļ nēšus, uzveļ atkal akmeni - tur tas ūdens! Nu sarunājuši: kam viņam maksāt dzīvu naudu, iešot paši pasmelties. Bet nekā. Sanākuši gan - nevarējuši novelt akmeni. Lielēdējam vien ļāvies akmens, tas novēlis viegli jo viegli - šie ne pakustēt. Nu tas nu tas.

Bet nu viņam ar laiku tik daudz naudas sakrājies, ka nezinājis, kur sabērt. Te vienu dienu, ar ūdens nēšiem iedams, dzirdējis: vienu namu pārdod. Tā viņš tūliņ noliek nēšus un sasola par to namu, ko neviens nevar solīt, un nopērk. Un tai namā nu ierīkojis apcirkni pie apcirkņa un tikai bēris savu naudu tur iekšā. Viss pilsēts tagad runājis par bagāto ūdens nesēju un pats ķēniņš meties viņam par draugu, solījis savu meitu par sievu dot un ko visu ne. Bet ķēniņa meita papriekš gribējusi viņam lielo ēdamo ligu noradināt. Un ko viņa darījusi? Iegulusies tādā pavecā šķirstā un sūtījusi Lielēdējam ziņu, lai nākot to veco šķirstu ķēniņam; atpirkt, tas būšot viņa laimes šķirsts, bet lai no Dieva puses šķirstu nekad vaļā neveŗot, tad laime aizbēgšot!

Labi, Lielēdējs dabū to zināt un tūliņ ar naudu klāt, nopērk veco šķirstu un pārved savā istabā. Tur nu nolicis pirkto šķirstu, lai stāv, pats iet katru dienu ūdeni nest; tikai ēdiena laikā pārnāk mājā paēst. Bet ķēniņa meita, katrreiz kā galds apklāts, pamanās slepus no šķirsta laukā un ikdienas drusciņ vairāk, ikdienas drusciņ vairāk paņem no Lielēdēja ēdiena, lai radinātos mazāk ēst. Lielēdējs, zināms, cik jau nu uzlikts, tik apēd un ka mazliet katru dienu mazāk ēdiens bijis, to šis nemaz nepamana. Un pēc kādām nedēļām viņš sāk pats brīnīties, ka nu ēdot tikpat daudz, cik citi cilvēki.

Te vienu dienu atnāks pie Lielēdēja pats ķēniņš sērst. Atnācis - viņš vaicā: "Lielēdēj! kā tu nu tik maz ēd?"

Lielēdējs atbild: "Kamēr mans vecais laimes šķirsts te istabā, es pats nezinu, kāpēc tik maz ēdu."

Tad ķēniņš sacījis: "Nu pacel, pacel tam šķirstam vāku, tad redzēsi, kāda īsti tava laime izskatās!"

Pacēlis, ierauga: ķēniņa meita smaida pretim. Nu bijis priecīgs bez gala.

Otrā dienā bagātais ūdens nesējs apņēmis ķēniņa meitu un no tā laika dzīvojis ķēniņa pilī.

P i e z ī m e. Sal. sekošā numura variantus.