21. A. 650 C. Skolnieks J. Atteka Nīcā, K. Lielozola kr.

Vienam tēvam bijis viens dēls un tēvs to dēlu saucis par Pēteri. Vienu dienu viņi abi gājuši pļaut sienu un vakarā abi nākuši mājā. Viņiem bijis jāiet pa tādu šauru meža teku, kur uzreizu no meža iznācis lācis un uzbrucis tēvam. Pēteris gājis no pakaļas domādams un nemaz to nemanījis. Lācis nu saķēris tēvu, plosījis un lauzījis tēva kaulus. Tad tēvs atcerējies, ka viņam jau līdz esot palīgs, un saucis savu Pēteri: "Pēteri, mans dēls, tu esi dikti stiprs, nāc atpestī mani no šī zvēra!"

Tad Pēteris pacēlis acis un ieraudzījis, ka tēvam uzbrucis liels melns spalvains zvērs. Pēteris nu sagrābis izkapti ciešāki rokā un gājis glābt savu tēvu no lielā zvēra. Kad viņš piegājis klāt, tad redzējis, ka tēvs jau gulējis apakš lielā zvēra, kas to plosījis un lauzījis viņa kaulus. Pēteris sapīcis uz zvēru un cirtis tam ar izkapti pa pašu galvu. Pāršķēlis tam galvu un sācis graizīt ādu. Lācis ierūcies un pacēlies uz pakaļas kājām, bet nokritis atkal zemē. Tad tēvs piecēlies un sācis lamāt savu dēlu: "Pēter, kādēļ tu sagraizīji dārgo lāča ādu?"

To teicis, viņš padzinis Pēteri un aizgājis uz māju. Bet Pēteris aizgājis pavisam uz citu pusi. Tā nu viņš klejojis ilgu laiku, darbu meklēdams, bet nekur nevarējis dabūt. Beidzot viņš iegājis kāda ķēniņa pilī un prasījis tur darbu. Ķēniņš teicis: "Pie cita darba man tevis nevajaga, bet paliec man par zosu ganu!"

Pēteris nu arī palicis par zosu ganu. Tā viņš ganījis ilgu laiku ķēniņa zosis un pēdīgi iemīlējis ķēniņa princesi. Ķēniņš to dabūjis zināt un sācis dikti rāt princesi ar Pēteri. Kad bāršana nekā nelīdzējusi, tad beidzot ķēniņš arī atļāvis taisīt viņiem kāzas. Drīzā laikā savīkšuši varenas kāzas un Pēteris gājis ielūgt uz kāzām savu tēvu, kas nu arī atnācis. Kad kāzās viesi bij diezgan ēduši un dzēruši, tad visi pārgājuši mājā. Palikuši nu tikai Pēteris ar ķēniņa meitu un veco ķēniņu, kas atstājis znotam visu savu zemi. Pēteris nu palicis par ķēniņu un dzīvojis ar savu jauno sievu laimīgi savā valstī.