22. A. 650 C. Teicēja A. Reča Silajāņu pag. Latvju kultūras krājumā.

Senejūs laikūs dzeivuoja vīns boguots saiminīks. Dīvs devja juo sīvai dālu. Veirs ar sīvu beja ļūti prīcīgi un dūmuoja, ka dāls byus vysskaistuokais pasaulē. Kad dāls tyka pruovuoks, tad jis navarēja ni rūku, ni kuoju paceļt. Tāvam ar muoti beja kauns, ka jūs dāls krūplis. Jam beja uz cepļa pataisīta vīta un tur jis gulēja leidz treisdesmit godim un vysu, kū jam vajadzja, tū jis darēja uz cepļla. Beja ļūti korsta vosora. Vysi aizguoja sīna pļautu. Muote, īdama uz sīnu, soka dālam, lai jis dazaver, kab kas naīītu ustobā. Kad viņa izguoja, dāls atsagulās un aizmyga. Uzreizes jis izdzierda, ka nazkas īguoja ustobā. Dāls pasamūda un verās, ka īguoja vacs vecīts, kurs soka krūplim: "Kuo tu guļi? Kuop zemē, parunuosim, kas tev ir!"

Krūplis vysu jam izstuostīja. Tad vecīts teicja: "Cel, cel rūkas, varbyut, varēsi nūkuopt nu cepļa!"

Jis suoka kustynuot rūkas un kuojas, un viņas pasadūd. Tūreiz vecīts runoj: "Kuop zemē, parunuosim!"

Krūplis atbiļdēja: "Baist maņ kuopt nu cepļa, kab nanūkristu."

"Nikas, nanūkrissi, kuop tik drūši!"

Krūplis nūkuopja nu cepļa un palyka taids prīcīgs, ka jis var staiguot un nikas jau nasuop. Tūreiz krūplis soka: "Munam tāvam ir ols, es īšu dabuošu un mes izdzersim uz munu laimi!"

Vecīts beja ar mīru. Saiminīka dāls atnesija olu un dūd paprīšku dzert vecīšam, bet jis runoj: "Na, dāls, dzer tu, es vāluok."

Krūplis tikkū dalyka pi lyupom, kai vysu skrūzi izdzēŗa un soka vecīšam: "Kas tys byus, ka es vysu izdzēru?"

Vecīts jam atbildēja: "Ej un atnes ūtru skrūzi!"

Tad krūplis atnezja ūtru skrūzi, un dūd paprīšku vecīšam dzert, bet jis otkon soka: "Na, dāls, tu dzer, es vāluok."

Krūplis kai dalyka pi lyupom, tai izdzēŗa vysu un nūguoja pēc trešas skrūzes ols. Otkon vecīts jam dūd paprīšku dzert un jis otkon vysu izdzēŗa. Tūreiz vecīts soka jam: "Tai kai tu dāls izdzēri vysas treis skrūzes ols, atnez vēl catūrtū!"

Dāls soka: "Tāvs, es tagad varu pajemt un apgrīzt vysu zemi! Man ļūti daudz spāka!"

Vecīts atbiļdēja: "Navajag tai dūmot, atnez satūrtū skrūzi, izdzersim abi divi pa pusei."

Krūplis atnezja vēļ catūrtū skrūzi ols un pusi izdzēŗa, bet ūtrū pusi pametja vecīšam. Kad vecīts izdzēŗa ūtrū pusi, tad dāls soka: "Es, tāvs, navaru zemes puorgrīzt uz augšu un debesi uz zemi. Tikai, kas uz zemes stuov, tū es varu puornest."

Tad vecīts soka: "Es esmu pats Dīvs un tev dūšu vuordu Eļjašs un divi guņs zyrgus, tev vajadzēs braukt pa debesim leidz pasauļa golam!" Tai šūdin vēl Eļjašs braukoj pa debesim ar guņs zyrgim.

P i e z ī m e. Šī pasaka ir aizjemta no krievu teikas paŗ Muromieti Iļju jeb Elijāsu (skat. Ievads. 71. l. p.), kas ir samaisīts ar bībeles Elijāsu kas braucis "ar ugunīgiem zirgiem" (II. Ķēn. 2. 11) un ar grieķu saules dievu Hēliju. Tādā ziņā Iļja pie krieviem ir attīstījies par pērkona dievību. P. Š.