23. A. 650 C. Fl. Ankipāns Ludzas Michailovas pag. Latvju kultūra kr.

Vīnam tāvam beja dāls, kas jau nu mozu dīnu ruodēja sovu stiprinīka spāku. Reiz pīcu godu vacs jis sasadusmuojīs un nūsytis kunga zyrgu. Kad jam palyka desmit godu, jis lyudzās nu tāva, lai palaiž uz cytim styprinīkim veiktūs. Tāvs nagribēja laist, sacīdams: "Dēliņ, palīc nu muojās, tu taču esi vēl mazs, pagaid divdesmitū godu, naej vēļ par pīaugušu puisi!"

"Tēt, īsim uz mežu molkas grīztu! Jo es byutu nastyprs, tad napavylktu zuogja," soka dāls.

Jī obēji nūguoja uz mežu. Tāvs pīguoja pi dīzgon lela ūzula: "Dāls, jo nūgrīzsim šū ūzulu, vai byus daudz visaidu lītu nu juo: spaiņu, kubulu, bucu un citu lītu?"

Dāls, labi apsavērīs, soka: "Na, tēt, te lītu navar nikaidu pataisīt, bet te, pa eistynam sokūt, byus man vāza."

Tāvs soka: "Jem, dēliņ, zuogjam aiz gola, zuogēsim jū nu kuoju."

Bet stiprinīks pajēma ūzulu aiz viersyutnes un nūlīcis izruovja jū ar visom saknem. Tāvs, tū radzādams, sabeidās un suoka nu juo bēgt. Dāls klīdz, lai jis nabāg, bet tāvs, atpakaļ atsavārdamīs, aizbāg. Stiprinīks pajem ūzulu un nas uz sātu. Tāvs dūmuoja, ka jis ar kūju jam grib sist, nūbāga muojās, aiztaisīja durovas un nalaiā dālu istubā. Dāls lyudzās, lai laiž īkšā, bet tāvs nalaiž un treic nu bailem. Dāls sasadusmuoja, paspīdja ar ūzulu durovas un nūguoja prūjom pa pasauli.

Pa mežu īdams, jis sastopa vylku viļksni. Dūmuoja, kū jam tagad darīt, vai svīst akmeņus, vai kūku raut ar saknem. Jis izruova rasnu egli, suoka sist vylkus un vysus nūsyta. Tuoļuok pa ceļu īdams, sastopa pīcdesmit luoču un desmit meža cyuku. Jī vysi kai vīns uz juo viersom. Jis suoka bēgt un zvēri pakaļ. Bāgūt jis sastopa zemnīku braucūt, kurs, zvērus īraudzējis, suoka klīgt pec gluobiņa. Tad stiprinīks izruova ar visom saknem rasnu kļavu un ar tū apsyta luoču un meža cyuku viļksni.

Zemnīks par izgluobšonu pajēmja jū pi sevis par dālu un dzeivoj pa šai dīnai, jo nav miris.