1. A. 651. Juris Upītis Gatartiešu Mīlakšos. LP, V, 338 (144, 1).

Vidzemē, Cēsu apriņķī, senāk dzīvojis vīrs, kas brīnum daudz ēdis. Iesaukuši viņu par Lielvēderi. Reiz Lielvēderis tīrumā aris un bērni pa kamiešiem nesuši lielu putras trauku tēvam brokastī. Braucis kungs gaŗām brīnodamies: "Bērni, kam to putru tik daudz nesat?"

"Tētim brokastī!"

"Vai tētis tik daudz izstrēbs?"

"Vēl jau nepietiks."

Kungs neticēdams gājis skatīties. Lielvēderis apjaucis putru, pacēlis visu trauku pie lūpām un piecos, sešos kluncienos izdzēris , ka nebijis ko apskatīties.

"Vai Pietika?" Kungs vaicājis.

"Lāgā gan netika, bet ko darīsi? Bērni jau nespēj vairāk iznest."

Kungs aizbraucis pārbrīnojies uz Cēsim. Bet tur tai .dienā zvejnieki bija saveduši pulku mazu zivju un vienu lielu, lielu zivi. Kungs jautājis: "Cik maksā lielā zivs?"

"Pieci rubļi!"

"Apžēlojies! to jau Lielvēderis apēd uzkodām un tu nekaunies pieci rubļi prasīt."

Zvejnieks tiepies: "Ja tavs saucamais Lielvēderis to zivi vienā ņēmienā apēd, tad neprasu par viņu nekā; bet ja neapēdīs, piemaksāsi man piecdesmit rubļu."

Labi, saderējuši. Nu kungs tūliņ aizsūtījis savu kučieri Lielvēderim pakaļ.

Turp nobraucis, kučieris vispirms vaicājis: "Lielvēderi, vai azaidu paēdi?"

"Drusku jā, izstrēbu baļliņu zirņu."

"Kam tu strēbi? Diezin, vai vairs varēsi tad lielo zivi pievārēt? Tādēļ vien taču atbraucu pakaļ."

"Ko nu bēdā? Gan jau uzēdām derēs - dod tikai šurp! Bet cik liela tā zivs itin būs?"

"Nu varbūt drusku mazāka par tavu ķēves kumeļu."

"Tad jau nav ko ēst!" Lielvēderis pasmējies un aizbraucis līdz. Nobraukuši - kungs gandrīz šaubījies: balļiņa zirņu jau priekšā un nu vēl šitāda zivs! Bet Lielvēderis nemaz nešaubījies: noēdis itin ātri zivi un tad itin žēlīgi paskatījies, it kā diezgan nebūtu bijis. Kungs sakampis rokas: "Ko skaties? Vai tevi nežņaudz?"

"Kur nu tāds nieks pažņaugs? Bet man kučieris apgalvoja, ka no lielās zivs paēdīšu. Are piekrāpa paliku pusēdis - tādas pabiras vien te bija."

Nu kungs vēl ienesis puspodu siļķu un trīs kukuļus maizes. Noēdis tos vēl gardu muti un tad, tad teicis: diezgan!

Šis Lielvēderis esot ēdis gan briesmīgi daudz, tas tiesa, bet varējis arī briesmīgi ilgi paciest neēdis: nedēļa itin nekas. Tādās reizēs, ja nebijis ko ēst, aptinis vēderu ap sevi riņkī kā mēteli un sajozies labi cieti, lai nebrūk uz leju, un tad gavējis arī.

Piezīme. Sal. 27. numura 19. variantu VIII. sējumā. P. Š.