2. A. 651. A. Lerchis - Puškaitis Džūkstē. LP, 339 (144, 2).
Reiz Džūkstē esot dzīvojis Liedēdējs. Viņš, darbos iedams, arvienu jau pirmdienā apēdis visu līdzpaņemto maizi un tad cauru nedēļu sajozis vēdaru. Dažreiz gan citi liecinieki atmetuši pa druskam, bet cik tas nu bijis tādam vīram.
Lielēdējs, daudz ēzdams, bijis arī vareni stiprs. Reiz, caur Bērzniekiem iedams, iemetis Lielupē lielus, lielus akmeņus par laipu, iegājis tuvējās mājās un runājis saimniecei nodzerties. Saimniece atteikusi: "Nodzeries, nodzeries, ciemiņ, pie putras trauka tāpat ar pavārnīcu."
Bet Lielēdējs paliecis putras toveri ieslīpi un iztempis visu putru, apmēram savi nēši divi, tencinādams: "Tā, tā - nu drusku noremdēja slāpes."
Citā raizē atkal nolauzis Džūkstes Lielmežā egli, palīdis apakš zariem un pārstiepis nenodzenētu Lancenieku ciemā; kur egles zarotā galotne vilkusies, tur vēl šodien grāvis redzams. Džūkstes Lancenieku sudmalās, tur atkal vienreiz uznesis astoņi pūri balto zirņu.
Reiz Lielēdējs nobraucis Rīgā un kādam kungam šo, to tur pakalpojis. Kungs devis paēst par to labumu: ienesis lielu podu izvārītu kāpostu. Lielēdējs izēd to podu - nemaz nejauš, prasījis vēl. Izēdis to, prāsījis vēl, izēdis trešo - vēl prasījis, bet kungam vairāk nebijis - atteicis: "Atnāc citā reizē Rīgā braukdams."
Bet nedēļu, vai divi nedēļu vēlāk šim pašam kungam ievajadzējies Lielēdēju rokā dabūt, lai kas. Āre, kungs saķildojies ar Daugavas zvejnieku. Zvejnieks atvedis lielu, lielu lasi un noprasījis par tādu zivi, vīra lielumā, 25 rubli. Kungs atcirtis: "Spogs tāds, tik daudz prasīdams! Cik liela taču viņa ir! Labs vīrs, kā mans Lielēdējs, apēd viens pats tādu!"
Zvejnieks neticējis, ka tas iespējams, un nu saderējuši. Tūliņ kungs sūtījis kučieri uz Džūksti Lielēdējam pakaļ. Kučieris atbrauc, Lielēdējs patlaban sēj zirņus.
"Labrīt, Lielēdēj! Vai brokastu jau paēdi?"
"Nē, sēdams tikai iegrauzu nevārītus zirņus tādu sieku."
"Brauc man līdz Rīgā lielu zivi ēst!"
"Cik liela tad ir - diezin, vai maz vērts braukāt?"
"Nu, būs gan vērts, zivs vīra lielumā."
"Tad gandrīz!"
Un tā abi aizbraukuši. Rīgā Lielēdējs noēdis derības lasi vīra lielumā un tad vēl uzkodām divus mazākus lašeļus sivēna lielumā.
Reiz Lielēdējs braucis ar citiem uz Rīgu šķūtīs. Izbēruši labību un nu džūkstenieki sākuši ar Rīgas vācu puišiem lielīties. Rīdzinieki teikuši: viņi stiprāki; džūkstenieki atkal smējušies: Mūsu Lielēdējs viens pats jūs, pavārgušus siseņus, ar īkšķi izsit!
Un pēc tā vārda kāds stiprs, stiprs rīdzinieks tūliņ pieskrējis Lielēdējam klāt, sagrābis kažokam aiz apkakles un pārplēsis līdz apakšai. Lielēdējs kažoka dēļ nejauki sapiktojies un kā dusmās grābis rīdzenieku, tā ar vienu roku uzsviedis labības šķūnim otrā stāvā: puisis triecienā nosities.
Reiz vecuma galā Lielēdējs nesis apzāģētu baļķi pa glumu ledu; te neviļot paslīdējusi kāja un kā kritis ar visu baļķi, tā arī palicis guļam.