Kādam ķēniņam piedzimst dēls, bet nav neviena krusttēva. Beidzot ķēniņš saka: "Kas rītu manai pilij pirmais gaŗām ies, tas būs mana dēla krusttēvs!"

No rīta itin agri iet nabags pirmais gar pili un ķēniņš viņu uzlūdz par krusttēvu. Pēc kristībām nabags saka: "Man nav nekā krustdēlam ko dāvināt, tādēļ novēlēšu viņam tādu laimi: viss, ko mans krustdēls vēlās, lai piepildās."

Kad jaunais princis jau paaudzis, tad kādu dienu viņa kopēja to izved dārzā padzīvoties. Kamēr princis padzīvojas, kopēja atkal paguļ; bet tā bija prinča nelaime, šī paguļa. Kāds kupris tai brīdī nokauj cāli, apslacina ar cāļa asinim prinča drēbes, izģērbj viņu pliku un pašu nozog, jo viņš zinājis, kāda laime princim no krusttēva novēlēta. Kopēja atmožas, paķeŗ drēbītes un vaimanā, ka nejauks zvērs princi apēdis. Ķēniņš sadusmojas nevien uz kopēju, bet arī uz ķēniņieni, ka tādu vaļu kopējai atvēlējusi. Kopēju tas dusmās liek dārzā dzīvu aprakt un ķēniņieni jūŗā dzelzs tornī ieslēgt. Kupris nu apģērbj princi svešās drēbēs un izaudzina lielu. Reiz tas paņem princi un iet ar savu sievu pa gaŗu ceļu. Ceļš lēti nebeidzas un tādēļ kupris princim rasa: "Kas mums te uz ceļa priekšā nāks?"

"Te nāks priekšā liela naudas kule. Ar naudu nopirksim pili un dzīvosim vareni."

Tā arī notiek. Kupris nu dzīvo bez bēdām un iet katru dienu medīt. Bet uz medībām ejot, tas katrreiz prasa princim: "Nu, dēliņ, kā man šodien laimēsies?"

"Tēt, nevienam tā neies, jums tik laimēsies; jūs nošausit par visiem vairāk."

Kādu dienu, kamēr kupris uz medībām, kupra sieva izstāsta princim, kā ar viņu toreiz noticis. (Kupris sievu ļoti nelabi turējis.) Princis, to zināt dabūjis, otrā rītā kuprim saka: "Tēt, šodien jums mežā nemaz nelaimēsies; citi nošaus daudz putnu, bet jūs neviena."

Kupris sadusmojas uz princi. Viņš pavēl sievai viņu nokaut un uz pusdienu izvārīt. Sievai prinča ļoti žēl. Viņa izstāsta kupŗa pavēli, bet princis pasmejas un pamāca sievu kupŗa melno suni nokaut, lai pusdienā izvārītu. Viņš atkal būšot palīst pagultē. Sieva tā izdara. Kad kupris suņa gaļu jau ēd, tad princis izlien no pagultes un uzsauc: "Se pagultē! paliec tu nu par suni!"

Kupris tūdaļ paliek par melnu plušķi Otrā dienā princis iet tēvu apmeklēt un plušķis tam tek līdz. Tēvs sēž pie loga un ļoti nobēdājies; viņš princi nepazīst.

"Kāpēc tādi bēdīgi?"

"Jā, atpakaļ gados nikni zvēri manu dēlu saplosījuši un par to bēdājos."

"Tēt, nebēdājaties, es esmu jūsu dēla. Redzat, šis plušķis mani nozaga; bet viņa paša sieva man visu izstāstījusi. Plušķi, paliec par kupri!"

To teicot plušķis paliek par kupri. Ķēniņš nu izlaiž savu ķēniņieni no dzelzs torņa un ieliek tanī kupri. Kupris tur nu smaka, kamēr nosmaka; bet vecāki ar dēlu dzīvo no jauna ļoti laimīgi. Arī kupŗa sievai iet labi, jo dzīvo savā pilī, kā dzīvojusi.