Kaidā muižā dzeivuoja vīns boguots muižnīks ar sovu sīvu. Jī obi beja jau vaci, bet bārnu jīm nabeja. Vīnu reizi muižinīks soka sovai sīvai: "Mes taidi boguoti, vyss kas mums ir, bet kad mes nūmiersim, kam tys monts paliks? Nikas pēc myusu nuoves myusirrn napasacīs loba vuorda. Luk, kū es sadūmuoju! Es sataisīšu vīnu lelu tyltu laužu pīmiņai, kuri pēc myusu nuoves nikod " myusus naaizmierss.

Aiz muižas beja lels pūrs, verstu četrdesmit plots. Muižinīks stuosta sīvai: "Es sataisīšu par itū pūru lelu tyltu, lai ļaudim byutu tyvuoks nūbraukt uz pilsātu. Un tai, kai par pūru byus taids lels celš, es gribu sataisīt kaidi četri krūgi, kur ceļaveiram byus nakts sāta un jū tur paboruos bez kaidas moksas. Kad kas brauks par itū tyltu, tys vysod pasacīs pēc myusu nuoves: Myužīga jīm dusēšona!"

"Labi!" pasacīja muižinīka sīva.

Sarunuoja muižinīks un suocja taisīt itū tyltu. Taisīja itū tyltu vairuok kai divi godi. Kod tylts un četri krūgi beja gotovi, muižinīks izsyutīja sovu vacū un uztycamū kolpu apsavārtūs un pasaklausīt, kū runoj ļauds, kuri brauc pa itū tyltu. Kolps nūbraucja pasavārtu un paklausīt, kū runoj ļauds. Jau kolps gribēja braukt uz muižu un pastuostīt muižinīkam, kai ceļā satyka trejus veirus kuri izguoja nu krūga, runuodami: ,;Lai Dīvs dūd dabasu valstību tam cylvākam, kurs sataisīja ļaudim taidu lobumu!"

Kolps pīguoja pi itim ceļaveirim tyvuok un suocja ar jīm runuot. Ceļaveiri vaicuoja par muižinīku un juo boguotību, taipat vaicuoja, vai ir muižinīkam bārni, Kolps jīm vysu izstuostīja. Ceļaveiri, īdarni tuoļuok, pasacīja: "Lai jam Dīvs dūd bārnu, lobu un gudru dālu ! "

Ar itim vuordim ceļaveiri nūguoja sovu ceļu, bet kolps nūbraucja uz muižu un izstuostīja muižnīkarm. ka jis dzierdēja nu ceļaveirim lobus vuordus, pēc jū nuoves dabasu valstību, bet par bārnu nikuo kolps muižinīkam napasacīja.

Pēc ituo puorguoja daudz laika. Muižinīka vacuo sīva palyka gryuta un dreiži dzemdēja dālu. Kad muižinīca dzemdēja dālu, itys pat kolps izjēmja nu šyupula juos bārnu, bet šyupulī īlyka valnānu. Pajēmja kolps itū bārnu un vīnu moziņu sunīti un nūguoja nu muižnīka dzeivuot tuoli, nikam nikuo napasacīdams.

Kolps īt un nas itū bārnu. It jis pa mežim, pa pūrym - veras: stuov moziņa ustabiņa. Kolps īguoja tymā ustabiņā un veras, ka tī nav nikuo. Kolps ar bārnu un mozū sunīti atsasāda atsapyust. Tymā laikā, kad kalps sēdēja, atīt vacuo rogona - veras, ka pi juos ustabiņā sēd vīsi. Rogana suocja vaicuot, nu kurīnes jī, un kolps jai vvsu izstuostīja. Rogona pījēma jūs dzeivuot pi sevis. Jī dzeivoj vysi. Puika aug na pa stundem, bet pa minutem un ir cīši gudrs. Kad puorguoja jau treis godi, puika suocja skaitīt vysaidas gruomotas, bet beja arvīn skumngs. Tai jī dzeivoj. Jau puikai īt divpadsmytais gods un jis beja taids gudrs, ka ūtra nikur nabeja taida pasaulē. Puikai beja izrakstīta lela gruomota, ar kuru jis taisīja vysaidus breinunus.

Vīnu reizi puika ar sovu tāvu, kolpu, nūguoja uz pilsātu un pajēmja leidza sovu gruomotu un tū maziņū sunīti. Ceļā kolps ar dālu suocja runuot un kolps pīsazyna sovam pījemtajam dālam vysu, ka jis jū nūzoga muotei nu šyupļa un ka tymā šyuplī pasādynuoja valnānu. Puika vysu itū klausīja, palyka uz kolpa cīši dusmīgs un dūmoj pats sevī: "Išu es labuok pi sova tāva un muotes dzeivuotu."

Puika pajēmja sovu gruomotu, puorskaitīja vīnu lyugšonu un kad pabeidzja sovu lyugšonu, koips uz reizes palyka par suni un skrčja puikai pakaļā leidza ar moziņū sunnti. Puika īt uz muižu pi sovas muotes ar tāvu un suņi skrīn jam pakal.

Atīt puika uz muižu, kur dzeivoj juo muote un tāvs. Puika suokumā narunoj, ka jis ir jūs dāls. Iīt puika ustabā - veras: sēd vaca veciņa un baroj ar kryutim bārnu. Suoka puika runuot ar vecini, valcuodams, cik bārnam godu. Veciņa jam vysu izstuostīja un pasacīja, ka bārnam jau divpadsmit godu, bet taids, ka ni cik naaug. "Kaids dzyma, taids ir, brīsmīgi slvkts. Jau dreiži jis mani beigs pavysam, dīnu un nakti marni zeiž jau divpadsmit

Dāls vvsu vtū izzaklasusīja, kū runuoja muote, un soka tai: "Jyus zynit, es sataisīšu, ka itvs bātns augs un vairuok zeidīt juo navajadzēs."

Muižinīca ar itū palyka mīrā, bet muižinīka, juo tāva, nabeja sātā. Dāls pajēmja nu šyupvla valnātlu, puorskaitīja lyugšonu un kai spēŗa uz zemes, sataisīja lels veirs, nūtreisēja vysas sīnas. Valns ar vvsu gruomotu pakrita caur zemi un pazuda. Muote suocja rauduot, ka nav vairuok bārna, bet dāls suocja stuostīt, ka jis ir jūs dāls, ka jū mozu kolps nūzoga nu šyupuļa, bet šupulī īlyka valnānu, kuru muote baruoja divpadsmit godu, un paruodīja muotei sunīti, kuŗu mmote uz reizes pazyna. Uz leluo suņa jis pasacīja vuordu un tys palyka par jūs vacū kolpu. Muote palyka cīši prīcnga.

Atbraucja tāvs, jam vysu izstuostīja par valnānu un kolpu, kurs beja tīpat muižā. Muižinaks ar sīvu un dālu suocja dzeivuot kūpā, bet kolpam devja struopi: leidz pašai nuovei sēdēt cītumā.