Vīns nabogs, pa pasauli staiguodams, īguojis pi vīna saiminīka uz nakts muojom. Tamā naktī saiminīcai pīdzamst bārns, jis gulādams, dzierd, ka aiz durovom runuojas Laime ar engeli.

,,Kaidu laimi likt jaunpīdzimušam puisānam?" vaicoj engels. Uz ituo bārna laimes ir upes krosta molā naudas šķiersts. Ka jis byus četrupadsmit godu vacs, varēs tur aizīt, izrakt naudu un pajemt," atsoka Laime.

Vecs, nūsaklausījis sarunu, nūsprīž puiku nūzagt un pats pajemt tū naudas šķierstu, kurs ir upes molā aprokts. Nabogs nikur tuoļi naīt. Kad puisāns paauga, jis nūzūg jū un audzynoj. Kad puisānam jau beja četrupadsmit godu, jis aizved jū uz upes molu, līk rakt i pats pīpaleidz. Jī rūk, rūk - luopsta jau atsadur uz dzelža šķierstim. Atrūk vīnam šķierstam golu, dataisa važas, kai vilkt šķierstu nu dūbes uorā. Suoc jī vilkt naudas šķierstu, sasaceļ auka, suoc ryukt pārkvuns um spardīt, krusa krist lelim gobolim. Puika puorsabeidis soka: "Es vairuok navaru pavilkt, laisšu atpakaļ."

"Nalaid, dēliņ, nalaid naudas šķiersta atpakaļ. Jo tu palaissi, tod nauda izkriss caur zemi," soka vecs.

Puika vylka, cik spāka, uz augšu šķierstu, zibsnis tai i laistījuos ap acim, jis navarēja važu nūturēt un palaidja vaļā. Naudas šķiersts ryukdams vīn izkrita caur zemi un izraktuo šķiersta vītā palyka ļūti dziļa dūbe.

Redzi, Laime beja nūlāmuse naudu tikai puikam, a vecs gribēja ar puikas paleidzību tū naudu pajemt sev, tamdēļ i navarēja, ka na večam beja Laime naudu nūvēlējuse.