Vienam tēvam bija četri dēli. Kad tie bija izauguši un izskoloti, tad viņš visus četrus sūtīja amatu mācīties. Kad tie labu gabalu bija kopā gājuši, tad gadījās krustceļš priekšā, kur auga liels ozols. Visi četri brāļi iedūra savus nažus tai ozolā un norunāja katrs savu ceļu iet; kuŗa nazis, pēc gada laika atpakaļ nākot, būs norūsējis, to tie citi brāļi ies meklēt.

Pēc gada laika visi ir klāt, katrs ir izmācījies savu amatu. Viens par zagli, otrs par gaisaķīķerētāju, trešais par medinieku un ceturtais par skrodeli. Katrs paņēma savu nazi un gāja uz mājām.

Tēvs nu gribēja redzēt, ko viņa dēli ir iemācījušies Pie mājām vītolā bija putnu lizds ar trīs pautiem. Tēvs gaisaķīķerētājam to lika uzķīķerēt, zagļam nozagt un aiznest uz lauku, medniekam sašaut, skrodelim sašūt un aiznest tai pašā vietā. Brāļi arī visu tā izdarīja, kā tēvs bija licis.

Tad gadījās, ka vienam ķēniņam bija viena meita nozagta, ko bija aiznesis liels ērglis. Tas ķēniņš solīja to meitu tam par sievu dot, kas viņu uziet. Gaisa ķīķerētājs ķīķerēja ilgu laiku, kamēr uzķīķerēja, ka tas ērglis ir tālu aiz jūŗas, un tur guļ lielā kokā, un tā meita ir viņa mutē. Visi četri brāļi steidzas braukt ar kuģi pār jūŗu uz turieni. Kad viņi bija klāt piebraukuši, tad zaglis gāja un izzaga tam ērglim to meitu no mutes un aiznesa uz kuģi. Nu tie steidzās braukt, lai ērglis atmodies nepanāktu. Gaisaķīķerētājs redzēja, ka ērglis drīz panākšot. Necik ilgi ērglis bija klāt un, uzlaizdamies nospēra vienu kuģa stūri, bet skrodelis to sašuva un mednieks nošāva ērgli un tas iekrita jūŗā. Tie nu steidzās ar to kuģi braukt uz mājām. Kad viņi pārbrauca, tad tūlīt noveda ķēniņam to meitu, par ko viņš ļoti priecājās. Ķēniņš nu sacīja, ka vienam viņš dotu savu meitu par sievu, bet kad nu četri ir to atraduši, kam tad dot, un kam nedot. Tāpēc viņš katram deva zemes gabalu, kur tie labi dzīvoja.