Četri brīnuma amatnieki.

2. A 653. Mārtiņš Starķis Lielvārdē (Ausekļa atl. raksti). LP, 303 (134).

Viens tēvs sūta savus piecus dēlus pasaulē, sacīdams : "Eita katrs savādā amatā iemācīties!"

Labi. Pirmā dienā aiziet vecākais dēls un ceļā satiek vectēvu. Vectēvs jautā: "Kur iesi?"

"Amatā mācīšos!"

"Kādā amatā?"

"Pareģoņa amatā!"

"Labi, dēls! ej tad taisni pa šo ceļu; ceļa galā būs mana māja - tur tu par pareģoni iemācīsies."

Otrā dienā aiziet otrs dēls un satiek vectēvu. Vectēvs jautā: "Kur iesi?"

"Amatā mācīties!"

"Kādā amatā?"

"Šuvēja amatā!"

"Labi, dēls! ej tad taisni pa šo ceļu; ceļa galā būs mana māja - tur tu par šuvēju iemācīsies."

Trešā dienā aiziet trešais dēls un satiek vectēvu. Vectēvs jautā: "Kur iesi?"

"Amatā mācīties!"

"Kādā amatā?"

"Šāvēja amatā!"

"Labi, dēls! ej tad taisni pa šo ceļu; ceļa galā būs mana māja -- tur tu par šāvēju tiksi."

Ceturtā dienā aiziet ceturtais dēls un satiek vectēvu. Vectēvs jautā: "Kur iesi?"

"Amatā!"

"Kādā amatā?"

"Zadzēju amatā!"

Labi dēls! ej tad taisni pa šo ceļu; ceļa galā būs mana māja,- tur tu par zadzēju iemācīsies."

Piektā dienā aiziet piektais dēls un satiek vectēvu. Vectēvs jautā: "Kur iesi?"

"Amatā!"

"Kādā amatā"

"Koklētāju amatā!"

" Labi. dēls! ej tad taisni pa. šo ceļu; ceļa galā būs mana māja,- tur tu par koklētāju iemācīsies."

Otrā gadā visi dēli pārronas pie tēva un nu rādīs, ko katrs māk. Tēvs saka zadzējam: "Ozolā perina svēteļu [starku] mātīte - izzodz viņai nemanot visas piecas olas, ka ne padēklis nepaliek!"

Labi, zadzējs sāk strādāt un patiesi izzog olas; svētelienei ne jausmas, ka tukšu perekli perina. Nu tēvs paņem galdiņu, noliek zagtās olas katrā stūrī, piekto olu galdiņam vidū un saka: "Nāču, šāvējs! vai sašausi vienā šāvienā visas piecas."

Šāvējs vēro, vēro - te uz reizi knaukt: visas piecas pušu.

"Tas labi!" tēvs nopriecājas, "bet vai tu, šuvēj', varēsi sašūt?"

Šuvējs sāk strādāt: un lasa un knibinās un šuj un šuj - necik ilgi: olas veselas

"Tas labi!" tēvs nopriecājas, "bet tu, pareģoni, saki man, ko tu labu iespēj?"

"Spēju daudz; bet tagadin redzu, ka tur jūŗas salā ērglis aiznesis ķēniņa meitu; ja citi brāļi brauktu līdz, tad meitu pārvestum."

Labi šie braukšot Un otrā, trešā dienā meita mājā. (Ceļā ērglis gan bija uzmācies, bet šāvējs nošāvis; krītot ērglis gan pārlauzis kuģim mastu; bet šuvējs sašuvis mastu.)

Bet mājā brāļu starpā izcēlās ķilda: viens gribēja daiļo ķēniņa meitu, otrs. Beidzot tēvs izsprieda: "Tā galā netiksit; bet es teikšu: kas iespēs veselu nakti izgulēties tur dziļajā alā, lāču būs cienīgs tik daiļu meitu apņemt."

Labi, papriekšu izgājās pirmie četri brāļi lāču migā ietikt; bet nekā: lācis rūkdams, plosīdamies tik tik neapslānīja šos. Beidzot raudzīs koklētājs. Aiziet alas tuvumā, sāk koklēt - lācis jau priecājas: pieies alai itin tuvu - lācis dej un lec; ieies koklēdams pašā alā, nosēdīsies migā - lācis kā jērs noguļas koklētājam blakus un klausās un klausās cauru nakti jaukajās skaņās. No rīta koklētājs pārnāk sveiks un vesels. Tēvs priecājas: "Jums, dēli, visiem vareni amati - tas tiesa! bet, lūk, koklētājs iespēj vairāk; tādēļ ķēniņa meita pieder viņam."

Un otrā dienā koklētājs nosvinēja kāzas.