2. A. 660. L. P. Džūkstē - Pienavā. LP, I, 85, 54.

Trīs amata zeļļi iet lierēt un grib kādā krogā pārgulēt; bet šis krogs bijis slepkavu krogs. Krodzeniece ieved zeļļus kādā sānu kambarī un saka, ka krodzinieks gan neesot mājā, bet drīzi pārnākšot. Krodzeniecei ir viena vienīga meita. Šai zeļļi iežēlojas, jo viņa labi zin, ka naktī tēvs ar citiem slepkavām pārnāks un zeļļus nokaus. Meitene slepeni izlaiž zeļļus pa logu un piesaka, lai tik ejot pa nakti tālāk, jo slepkavas mēdzot kādu reiz ir suņus pakaļ laist. Bēgļi bēg čakli, bet tumsā ieklūp tai bedrē, kur slepkavas nokautos iegrūž. Bedre ļoti dziļa. Kamēr šie domā ārā rāpties, slepkavas jau nāk. Zeļļi nokrīt gaŗšļaukus un paslēpjas, cik nu prazdami. Slepkavas iegrūž trīs nokautos bedrē un iet atpakaļ. Bet viens gabaliņu gājis, iesaucas: "Man likās, ka bedrē spožs gredzens paspīdēja. Jāiet atpakaļ raudzīt."

šis, kam gredzens pirkstā, trīc no bailēm. Viņš ātri novelk gredzenu uz pirksta galu, lai slepkava ātrāki nomauktu un tad guļ, kā miris. Slepkava nomauc gredzenu un saka uz citiem biedriem: "Tam pirksts jau nopuvis; gredzens pats nonāca?"

Pēc laiciņa zeļļi izkāpj no bedres un aiziet uz citu krogu gulēt. Krodzeniece labprāt šiem dotu arī nakts mājas, bet saka: "Mans vīrs nav nemaz tādas labas sievas pelnījis, kā es jo viņš ļoti pikts cilvēks; nedrīkstu jums ne drānas lupatiņa dot, kur uzgulties."

Zeļļi arī negrib drānas, bet pārtiek, pārguļ tāpat uz gaŗkūļu salmiem. Otrā rītā zeļļi noiet uz kādu muižu, kur satiek pašu kungu; viņi lūdzas kungam brokastu. Kungs saka: "Labprāt jums dotu, ja man mīlīgāka sieva būtu - nedrīkstu."

"Kāda tad jūsu cienīgā īsti ir?" zeļļi jautā.

"Kāda ir? Katru dienu ģērbjas citādākās drānās un katru dienu izbrauc vizināties, bet mani nekad līdzi neņem. Pat pie galda neēdam reizā!"

"Nu, gan redzēsit - rītu tā būs citādāka." Zeļļi aiziet un norunā naktī pārmainīt labās krodzinieces dvēseli ar niknās cienīgas mātes dvēseli, lai tādā vīzē niknais ar nikno un lēnais ar lēno savienotos. Tā notiek. No rīta istabas meita ieiet prasīt, kādas drānas cienīgā šodien vēloties.

"Tās pašas vakarējās!" cienīgā atbild.

Meita brīnās: "Kas tas?" Sulainis ienes brokastu cienīgajai vienai pašai, kā arvienu; bet cienīgā prasa: "Kādēļ nenesat arī kungam?"

Sulainis brīnās: "Kas tas?" Ap pusdienu ienāk kučieris prasīt, kādus zirgus šodien jūgšot.

"Tos pašus vakarējos, bet jūdz tā, ka kungs arī var līdz braukt!"

Kučieris iziet un brīnās: "Kas tas?" Drīzi zirgi iejūgti un kungs ar cienīgo māti laiž, ka derkšķ vien gar to krogu, kur cienīgās mātes dvēsele atmainīta. Līdz ko krogam klāt, te krodzeniece ārā, zirgiem priekšā un sauc: "Mans kungs, mani zirgi! mans kungs, mani zirgi!"

Krodzenieks izskrien ar rungu pakaļ un dzen atpakaļ, sacīdams: "Nu tu skriesi cilvēkus riet un drāti vērpt nemāki!" Viņš iedzen to ar rungu istabā. Trešā rītā zeļļi aiziet uz muižu un apprasās kungam, kāda cienīgā.

"Mana cienīgā tik laba un mīļa, ka es nemaz nezinu."

Kungs apdāvina zeļļus par to labumu bagātīgi.

Piezīme. šī gan ir cita pasaka, bet trīs zeļļi tomēr atgādina trīs dakterus, tāpat cilvēku pārmainīšana ir abās pasakās līdzīga. P. Š.