Vienam rāmniekam [prāmniekam] bijuši trīs dēli: divi gudri, viens dums. Tēvs katru gadu ieņēmis daudz naudas no braucējiem un vienādi solījies taisīt tiltu pār upi, bet neuztaisījis. Tā nu viņam danācis mirstamais laiks, bet viņš ilgi mocījies un nevarējis nomirt. Tad viņš sasaucis savus dēlus un sacījis: "Dabūniet būvmaņus, kas uztaisītu manu apsolīto tiltu! Nauda ir paslēpta klētī apcirknī un ar to viņiem aizmaksājiet!"

Kad tilts bijis uztaisīts, tad tēvs miris, bet mirdams vēl piesacījis dēliem, lai tie trīs naktis tiltu sargājot. Tur nākšot viens vecītis un prasīšot, ko šie labāk gribot: vai naudu, vai laimi. Lai šie prasot labāk laimi.

Pirmo nakti bijis jāiet vecākajam dēlam sargāt tiltu, bet tas nav gribējis iet un stellējis dumo brāli, piekodinādams, lai bez naudas mājā nenākot; ja šis nākšot bez naudas, tad izdzīšot no mājas. Dumais arī aizgājis un sargājis tiltu. pie viņa dagājis viens vecītis un prasījis: "Ko tu labāk ņemsi: vai naudu, vai laimi?"

Dumais atteicis : "Ņemšu labāk naudu."

Vecītis viņam iedevis daudz naudas un šis visu naudu aiznesis vecākajam brālim.

Otru nakti bijis jāiet vidējam brāļam sargāt tiltu, bet tas arī nav gājis, stellējis atkal dumo un piesacījis: "Kā tu bez naudas mājā nenāc! Ja tev nebūs naudas, tad tevi nositīsim."

Dumais arī aizgājis un sargājis tāpat, kā pirmo nakti. Danācis atkal tas pats vecītis un sacījis: "Ko labāk gribi: naudu, vai laimi?"

Dumais atteicis: "Nemšu labāk naudu."

Vecītis viņam arī iedevis naudu un dumais to aiznesis vidējam brāļam.

Trešo nakti bijis jāiet dumajam pašam tiltu sargāt. Šis nu arī aizgājis un dzīvojis pie tilta. Danācis pie viņa vecītis un atkal prasījis: "Ko tu labāk ņemsi: naudu, vai laimi?"

Dumais apdomājies un sacījis: "Labāk ņemšu laimi." Tad vecītis prasījis: "Par ko tu vēlētos palikt?"

Viņš atbildējis: "Es vēlētos, ka varētu pārvērsties par balodi, līdaku un zaķi."

To viņš sacījis, pats sevī domādams: "Ko man būs darīt? Uz māju es nevaru iet, jo brāļi mani neierauga."

Vecītis arī apsolījis, ka viņš varēšot to visu izdarīt. Dumais nu palicis par zaķi, sācis skriet pa laukiem, vakarā daskrējis pie viena kroga un palicis atkal par cilvēku. Viņš iegājis krogā un prasījis krodzeniekam darbu. Krodzenieks sacījis: "Pārguli pa nakti, tad rītā varbūt došu darbu."

Dumais uzlīdis uz krāsnsaugšas un apgulies. Pusnaktī krodzeniekam atbraucis negaidīts viesis, kas bijis pats zemes ķēniņš. Kēniņš prasījis krodzeniekam: "Vai tu nevarētu iet manā vietā kaŗot?"

Krodzenieks atbildējis: "Es gan nevaru iet, jo man paliek sieva ar maziem bērniem mājā. Bet vakarā še atnāca viens skaists jauns cilvēks un prasīja darbu. Varbūt, ka tas gribētu jums pakalpot."

Ķēniņš prasījis tālāk: "Kur viņš ir, tas smukais cilvēks?" Krodzinieks piecēlis jauno puisi un ieved to iekšā. Ķēniņš tam prasījis: "Vai tu nevarētu nākt man līdza uz kaŗu?"

Puisis atbildējis: "Varu gan iet līdza."

Ķēniņš iedevis puišam savas kaŗa drēbes un nu aizbraukuši uz kaŗalauku. Tur ķēniņš atcerējies, ka aizmirsis mājā tēva zobinu. Tēvs mirdams bija viņam atstājis savu zobinu un sacījis: "Mīļais dēls! Ja tev ir jāiet kaŗā, tad ņem arvien šo zobinu līdza, jo tad tu visur uzvārēsi."

Ķēniņš nu prasījis savam staļļa puišam : "Vai tev nav tāda ātra zirga, ar ko pēc div dienām varētu atvest manu zobinu?" Staļļa puisis atbildējis: "Tik ātra zirga mums nav."

Kēniņš palicis ļoti bēdīgs un nezinājis, ko darīt. Smukais puisis nu sacījis ķēniņam: "Kam jūs tā bēdājaties? Stellējiet mani uz savu pili, es pēc div dienām atnezīšu jūsu zobinu."

Ķēniņš gan pabrīnējies, kā šis to izdarīšot, bet tomēr noticējis puišam un palicis atkal priecīgs. Tad viņš norakstījis vienu zīmīti, iedevis to puišam un sacījis: "Ja tu man pēc div dienām atnezīsi zobinu, tad dabūsi manu meitu ar sievu un pusi manas zemes."

Puisis saņēmis zīmīti, izgājis ārā, palicis par zaķi un tik sācis skriet. Kā nonācis pie ūdens, tā pārvērties par līdaku un pārpeldējis. Pie ķēniņa pils viņš palicis par balodi, dalaidies pie pils loga un sācis ar knābi klabināt. Ķēniņa meita to dzirdējusi, atvērusi logu un balodis ielaidies iekšā. Viņa sacījusi: "Ak, tu, manu balodīti, tu nu gan neesi dabūjis ēst."

Balodis iedevis ķēniņa meitai tēva rakstīto zīmīti un viņa to izlasījusi. Balodis pa to laiku aizlaidies aiz gardiņiem un palicis atkal par cilvēku. Ķēniņa meitai ļoti paticis smukais puisis, viņa tam tūliņ iedevusi tēva zobinu un vēl iedāvinājusi savu zelta gredzenu par piemiņu. No šā viņa prasījusi trīs baloža spalviņas par piemiņu, šis tās arī iedevis un viņa tās ielikusi savā skapī.

Pēc atvadīšanās balodis izlaidies pa logu ārā un aizlaidies projām. Nonācis pie ūdens, viņš palicis par līdaku un pārpeldējis pāri. Pēdīgi nācis liels lauks, kur viņš pārvērties par zaķi un skrējis tālāku. Vakarā viņš jau daskrējis pie otras ķēniņa pils kaŗa lauka tuvumā, bet nevarējis vairs tikt iekšā, jo vārti bijuši aizslēgti. Viņš iegājis pie staļļa puiša un tas sacījis: "Pārguli tepat pa nakti, tad rītā varēsi iet pie ķēniņa."

Nekā ļauna nedomādams, jaunais puisis bijis arī mierā. Bet kā viņš aizmidzis, tā staļļa puisis viņu nokāvis, izmetis pa logu stallī un iekasis mēslos. Rītā staļļa puisis pats nodevis ķēniņam atnesto zobinu, bet ķēniņš brīnēdamies prasījis: "Kur tad tas puisis palicis, kas man solījās zobinu atnest?"

Staļļa puisis atbildējis: "Ko nu tas, tāds dums, zina?"

Ķēniņš arī noticējis, iedevis staļļa puišam savas kaŗa drēbes un tas aizgājis uz kaŗu, kur viņš drīz vien uzkaŗojis svešo ķēniņu. Pēc tāda laimīga kaŗa ķēniņš bijis ļoti priecīgs, paņēmis savu staļļa puisi un aizbraucis uz māju. Staļļa puisis atkal gādājis, lai drīzāk tiktu kāzas vīkštas. Arī pats ķēniņš bijis ar to mierā un uzaicinājis uz meitas kāzām kādus sešdesmit labus mūzikantus.

Pa to laiku pie nosistā puiša stallī danācis tas pats vecītis kas nakti gājis pār jauno tiltu, un uzsaucis tam: "Ko tu te guli? Celies augšā!"

Nosistais puisis arī tūliņ piecēlies un nevarējis saprast, kas ar viņu noticis. Vecītis tam visu izstāstījis, iedevis trīs stabulītes un tad vēl pamācījis : "Steidzies nu tūliņ uz ķēniņa pili, kur staļļa puisis jau kāzas vīkš. Papriekšu tu paej apakš tā kuplā koka, kas stāv pie pils durvim. Kad mūzikanti sāk spēlēt, tad tu pūt ar pirmo stabulīti un tiem tūliņ mūzika sajuks. Tad nāks ķēniņa sulainis tev pakaļ, bet tu vēl neej iekšā. Kad mūzikanti atkal sāk spēlēt, tad papūt ar otru stabulīti un viņiem atkal spēlēšana sajuks. Nu nāks ķēniņa meita tevi iekšā aicināt, bet tu neej, palūdz tikai ūdeni nodzerties un ūdens glāzē iemet viņas zelta gredzenu. Mūzikanti sāks trešo reizi spēlēt un nu tu pūt ar trešo stabulīti. Pēcāk nāks pats ķēniņš tev pretī un ar viņu tu ej pilī iekšā!"

Visu to izstāstījis. vecītis aizgājis projām, bet jaunais puisis pārvērties par zaķi, līdaku un balodi un drīz vien nonācis pie ķēniņa pils. Tur viņš nostājies apakš kuplā koka, un kad mūzikanti sākuši spēlēt, uzpūtis ar savu stabulīti un mūzika tūliņ sajukusi. Iznācis ķēniņa sulainis no pils, aicinājis to iekšā. bet viņš negājis. Mūzikanti sākuši otrreiz spēlēt, viņš uzpūtis ar otru stabulīti un: spēlēšana atkal sajukusi. To redzējusi arī ķēniņa meita, gājusi aicināt pūtēju iekšā, bet šis tikai palūdzis ūdeni nodzerties un viņa arī iznesusi tam glāzi ūdens. Izdzēris ūdeni, pūtējs iemetis glāzē viņas gredzenu. Ķēniņa meita, savu gredzenu redzēdama, tūliņ pazinusi jauno puisi un bijusi ļoti priecīga. Atgriezusies pilī pie ķēniņa, viņa tam visu izstāstījusi un pasacījusi: "Staļļa puisis nav tas vīrs, kas toreiz nāca pēc zobina. Tas bija tas pūtējs, kas stāv ārā apakš koka."

Vecais ķēniņš turpretī nemaz negribēja ticēt, ko viņa meita stāstīja. Mūzikanti jau trešo reizi sāka spēlēt, kad pūtējs atkal uzpūta ar trešo stabulīti un sajauca viņu mūziku. Tad pats ķēniņš izgāja ārā, aicināja svešo pūtēju iekšā un tas nu arī gāja ķēniņam līdza. Ķēniņa meita žēlojās, ka staļļa puisis esot tikai blēdis, kas tēvu pievīlis. Šis pūtējs esot atlaidies par balodi un aiznesis tēvam zobinu. Viņš esot vēl atstājis šai trīs baloža spalviņas par piemiņu. Bet ķēniņš nemaz neticējis, ka cilvēks varot par balodi palikt. Pūtējs pa to laiku aizgājis aiz gardiņiem, palicis par balodi, uzlaidies uz galda un sacījis: "Atnes man tās trīs spalviņas, man tās ir vajadzīgas!"

Ķēniņa meita arī atnesusi tās trīs spalviņas un tās tūliņ pieaugušas atkal baložam klāt. Tad pūtējs izstāstījis, ka staļļa puisis esot viņu sakāvis, bet šis esot izārstējies un atnācis šeit uz kāzām.

Visu to dzirdēdams un redzēdams, ķēniņš arī sapratis, ka viņš ticis mānīts, un licis tūliņ nogalināt blēdīgo staļļa puisi. Bet savam uzticamam puišam viņš atdevis savu meitu par sievu un nu visi dzīvājuši laimīgi.