2. A. 665. No Marijas Romaņenko, dz 1794. g. Ludzas apriņķa Stiglovas draudzē. W. Weryho, Podania, Lotewskie, Warszawa 1892, 101 (12).

Nabaga puisēns staigāja pa pasauli ubagodams. Kādu reizi viņš bija iegājis pie tirgotāja, kam tas bija ļoti iepaticies, un viņš teica savai sievai: "Mums bērnu nav, pieņemsim šo bārenīti; viņš mums palīdzēs un pakalpos."

"Vai paliksi pie mums?" tirgotājs jautā puisēnam. "un vai gribēsi būt par dēlu un mūs saukt par saviem vecākiem .

"Tētīt un māmiņ, es kalpošu jums uzticīgi un tirgošos kā jūsu īstais dēls."

Tā viņiem no šī laika klājās labi tirdzniecībā un viņu veikals arvienu bija pārpildīts.

"Labi, ka mēs pieņēmām šo bārenīti; pateicoties viņa laimei tagad nopelnām vairāk par vienu dienu, nekā priekš tam par nedēļu."

Puisēnam jau bija divdesmit gadu. Un kad tirgotājam tirgošanās klājās sliktāki, viņi runāja: "Droši vien puisēns mūs apzog, varbūt ir nodomājis precēties un no mums aizbēgt."

Puisēns izzinājis, ka viņu tura aizdomās, zvērēja, ka viņš nekā neņemot. Kādu reizi puisēnam parādījās sapnī vecītis, kas itkā pie viņa sērdams, teica: "Tev rītu jāaiziet no šejienes projām aizejot palūdz tirgotāja kundzi, lai tev ceļam kaut ko olas lielumā izceptu. Ja viņi tevi gribētu paturēt, tad pasaki, ka paturot viņi tikai zaudētu."

Tirgotāja sieva izcepa pīragu, un visi nosēdušies pie galda ēda, bet puisēns, gribēdams aiziet, lūdza no vecākiem viņu svētību. Vecāki sāka raudāt, un tirgotājs sacīja puisēnam: "Ej alus pagrabā, tur tu atradīsi divpadsmit muciņas ar zeltu; vienu no tām ņem sev līdza!"

Bet pa to laiku tirgotājs pavēlēja vienu muciņu piepildīt ar smiltīm un nolikt to turpat pie ieejas. Puisēns, ienācis alus pagrabā, sacīja tirgotājam: "Es, tēt, negribu izvēlēties, lai tad pati pirmā muciņa būtu mana."

Ar auklām piestiprinājis mucu pie pleciem, puisēns atsveicinājās un devās ceļā. Ejot pa ceļu, redz vecu baznīcu ar izsistiem logiem un saka: "Ak, Dievs, kāpēc lai nesu šo grūtumu, labāk atstāšu šo mucu šai baznīcā. Kad baznīckungs to atradīs, tad vai nu izlabos šo veco baznīcu, vai arī izdalīs zeltu nabagiem."

Noņēmis no muguras mucu un izsitis tai dibenu, ieraudzīja iekšā smiltis. "Ak, Dieviņ, es tur neesmu vainīgs. Tevi ir piekrāpis tirgotājs! Ko lai daru? Vai lai izkaisu šīs smiltis baznīcā, kur varētu labāki nomesties ceļos?"

Izkaisījis tās smiltis baznīcā un apkārt ap viņu, un drusciņ paņēmis sev līdza kabatā, viņš atkal aizgāja savu ceļu.

Ejot tālāk, dzird balsi: "Kas Dievam tic un visiem viņa svētajiem, lai mani izglābj!"

Puisēns, domādams, ka plēsīgi zvēri tur kādu apdraud, pieiet pie vienas egles, redz tanī čūsku sadegam.

"Izglāb mani!"

"Ja es zinātu, ka tu mani aicināji palīgā, tad es gan nebūtu nogājis no ceļa sāņis."

"Brālīt, izglāb!"

"Kā tad lai tevi glābju?"

"Kabatā tev ir smiltis, uzbeŗ tās uz egles, uguns nodzisīs un es nonākšu zemē."

Puisēns paklausīja un uguns nodziest, bet čūska aptinas viņam ap kaklu.

"Tu, ļaunā čūska! Ja es būtu zinājis, ka tu gribi mani nožņaugt, es gan nekad nebūtu tevi glābis."

Viņš gribēja iet tālāk pa kreisi, bet čūska viņu piespieda iet pa labi. Aizgāja pa labi. Ceļš bija gluži labs. Izgājuši no meža, viņi ieraudzīja skaistu pili, visu no zelta un sidraba. "Man jau ēst gribas," teica puisēns, "aiziešu pilī, varbūt kāds mani paēdinās."

Ieiet pilī, uzreiz jūt, ka čūska no kakla nozudusi. Pilī nav neviena cilvēka, galds apkrauts ar ēdieniem, tuvojas vakars.

"Paēdīšu," viņš teica, "pārgulēšu pa nakti un iešu atkal tālāk; kabatās līdza gan nekā neņemšu."

Paēdis un pateicies Dievam, viņš iegāja otrā istabā, kur atrada ar zīdu apklātu gultu. Viņš domā, ka šī gulta nav viņam taisīta, un nogulstas uz grīdas, bet matracis izlec no gultas un nokrīt uz grīdas.

"Ja nu gulta ir man taisīta, tad lai matracis labāk atkal atgriežas gultā." Matracis tūliņ ierodas gultā, kur nu viņš mierīgi pārgulēja pa nakti.

Rītā piecēlies, viņš ieiet otrā istabā un atrod tur vienu galdu, kas ir apklāts ar visādiem dārgiem ēdieniem, kā kādā karaļa pilī. Paēdis, viņš saka: "Pateicos Tev, Dieviņ, par pusdienu! Pateiktos arī saimniekiem, ja viņi šeit būtu!"

Uzreiz ieskrien karaļmeita un saka: "Tu esi izglābis mani, tagad izglāb arī manus brāļus. Viens no tiem ir par egli otrs par zivi, trešais par ērgli. Še tev būs zelta šķīvītis, spieķītis un vēstule. Kad izdzirdēsi koka čīkstēšanu, neej tuvu, jo tas var tevi nosist, bet pacel augšā roku ar vēstuli, un koks vairs nečīkstēs, nekustinās zarus, un tu mierīgi aiziesi gaŗām."

Iet puisēns un dzird koku čīkstam un zarus lokām. Viņš paceļ uz augšu roku ar vēstuli, koks noklus. Tas paņēma vēstuli, bet tās vietā iedeva puisēnam divus egles zariņus. Puisēns, izgājis no meža, ierauga vēl skaistāku pili nekā iepriekšējo. Jau tuvojas vakars, puisēns bija izsalcis un gribēja atpūsties. Iegājis pirmajā pils istabā, atrod tur galdu, klātu ar dārgiem ēdieniem, pēc karaļu parašas. Paēdis, viņš pateicās Dievam un iegāja otrā istabā, kur atradās gulta, un tur viņš pārgulēja pa nakti. Rītā paēdis un pateicies Dievam, puisēns gribēja aiziet, bet te uzreiz pilī ienāk jauns karaļdēls un saka: "Pateicos tev, brālīt, par to, ka esi izglābis mani un manu māsu!"

"Kā tad nu gan es tevi izglābu?"

"Tu iedevi man vēstuli un es paliku par karaļdēlu. Še tev būs šķīvītis ar sidrabu un vēstule. Paņēmis to no manis, aizej pie jūŗas, kad izdzirdēsi ūdens šļakstēšanu, pacel augšā šo vēstuli, citādi ūdens tevi aplies. Ja tu ceļā sastaptu laupītājus, tad šeit tev būs divi egles zariņi, kuŗus paņem padusēs, tad tu pārvērtīsies par koku."

Jūŗai tuvojoties, puisēns dzird ūdens šļakstēšanu, un izstiepj roku ar vēstuli. Vējš to viņam izrauj no rokām un aiznes ūdenī vienai zivij. Puisēns, iedams tālāk, ierauga vēl skaistāku pili, nekā iepriekšējās. - Pirmā istabā viņš atkal atrod ēdienus un dzērienus. Paēdis, viņš ieiet otrā istabā, redz tur gultu, kuŗā pārguļ pa nakti. Rītā viņš taisās aiziet projām, bet te viņam pienāk klāt jauns un daiļš karaļdēls un saka: "Es pateicos tev, brālīt, par to, ka esi izglābis manu māsu, kas bija par čūsku, manu brāli kas bija par egli, un mani, kas bija par zivi. Saņem no manis sidraba šķīvi un zivs zvīņus; ja tev ceļā būs kāda jūŗa, paliec padusē zvīņus un tu pārvērtīsies par zivi un pārpeldēsi jūŗai pāri. Ceļā redzēsi vienu ērgli uz vārtiem sēdam un sitamies ar asinim aptraipītiem spārniem. Tas ir mans brālis. Pamāte mūs visus ir nobūrusi. Šeit tev būs vēstule, kuŗu tu viņam parādi no tālienes, jo citādi viņš tevi ar spārniem nositīs."

Tālāku aizgājis, puisēns dzird' vārtus čīkstam un redz uz tiem ērgli sēdam. Viņš paceļ augšā vēstuli un parāda to, vējš izrauj to viņam no rokām un aiznes ērglim. Ērglis nozūd un nu vārti paliek klusu.

Puisēns ieiet pilī, un atrod tur ēdienus un dzērienus. Paēdis un padzēris, viņš ieiet otrā istabā, bet tur neatradis gultas, dodas trešā istabā, tomēr arī tur nav nekādas gultas. Tad viņš atkal atgriezās iepriekšējā istabā, paklāja savas drēbes, pārgulēja pa nakti.

Rītā nomazgājies un apģērbies, ienāca pirmajā istabā, kur atrada tādu pašu apklātu galdu kā vakar. Paēdis viņš sacīja: "Es pateicos Dievam; pateiktos arī saimniekiem, bet šeit neviena nav."

Turpat ierodas skaists karaļdēls un saka: "Pateicos tev, brālīt, par to, ka esi izglābis manu māsu, brāļus un mani, kas biju par ērgli. Raugi, pat līdz šim man elkoņi ir asinīs. Paņem šīs spalvas no maniem spārniem! Ja tu tās paliksi padusē, tad pārvērtīsies par putnu. Skrej taisni pie karaļa, tur spalvas no paduses paglabā, un tad tu izskatīsies par skaistu jaunekli. Karalis taisās uz kaŗu un meklē kalpotāju. Iestājies pie viņa dienestā!"

Puisēns iedeva karaļdēlam lakatiņu, sacīdams: "Ja no šī lakatiņa tecēs asinis, tad tas būs par zīmi, ka esmu nosists." Puisēns palika par ērgli un aizskrēja. Ieskrējis karaļa pilī, nolaidās uz grīdas un pārvērtās par jaunekli. "Karali, es meklēju dienastu."

Karalis viņu apkampa, nobučoja un pieņēma dienestā. Pēc kāda laika karalis devās kaŗā, paņemdams līdza arī savu kalpu. Pēc trim mēnešiem kaŗa gājiena, karalis pamanīja, ka savas bruņas esot mājā atstājis. Viņš lūdz savus ģenerāļus, lai viņi, triju dienu laikā atvestu viņam bruņas. Kas to izpildīšot, tam karalis apsolīja pusi no savas karaļvalsts un savu meitu par sievu. Neviens tāds neatradās, kas to varētu izpildīt. Tad karalis lūdz savu kalpotāju, kas arī patiešām apsola triju dienu laikā atnest viņam vajadzīgās bruņas. Paņēmis kādu nomērējušu ķēvīti, viņš aizjāja, bet ģenerāļi par to tikai pasmējās. Pagājis garām kaŗa transportam, kad viņu jau vairs nevarēja neviens saredzēt, tad viņš palaida ķēvīti vaļā, pārvērtās pats par putnu un aizlaidās uz karaļa pili.

Pilī pie loga stāvēja karaļmeita un gauži raudāja par to, ka tēvs esot bruņas aizmirsis mājās. Ērglis, noplivinājis spārnus gar karaļmeitas degunu, nolaidās pilī uz grīdas un pārvērtās par staltu jaunekli.

"Kā tad tu še tiki?" jautāja karaļmeita.

"Atlaidos šurp par ērgli. Ja vēlies, tad tev parādīšu arī citus savus mākļus. Liec atnest šurp vannu ar ūdeni!"

Karaļa pilī bija daudz viesu, lai karaļmeitai nebūtu gaŗš laiks. Jauneklis, visiem redzot, palika padusē egles zarus un pārvērtās par egles koku, par ko visi smējās un arī karaļmeita tapa jautra. Kad atnesa vannu un ūdeni, egle pārvērtās par jaunekli jauneklis atkal par zivi un ielēca ūdenī. Pēc tam izņēmis no paduses zivs zvīņus, pārvērtās atkal par jaunekli.

"Es tev, karaliene, parādīšu vēl vienu mākli, tikai sameklē tēva bruņas!"

Tad, pārvērties par ērgli, viņš iesāka sist ar spārniem viesiem par galvām, kas karaļmeitai sacēla smieklus. Atkal pārvērties par staltu jaunekli, viņš sacīja: "Karalis solījās atdot tevi par sievu tam, kas viņam atvedīšot bruņas."

"Es būšu tava, ja tēvs tā vēlās."

"Paņem no manis šo kūju. Ja es mirtu, tad tevi neviens par to neprasīs, bet ja palikšu dzīvs, tad atbraukšu un prasīšu šo kūju. Tad lūdz arī tu, lai tev parāda redzētos mākļus, no kuŗiem tu mani pazīsi."

Karaliene pārplēsa zīda lakatiņu uz pusēm un iedeva viņam vienu pusi; tad viņa pārlauza savu gredzenu un arī pusi iedeva viņam. Pēc tam jauneklis paņēma karaļa bruņas, atvadījās no karaļmeitas, pārvērtās par ērgli un aizlaidās. Karaliene skatījās uz viņu caur logu tik ilgi, kamēr tas nozuda no acim.

Bija pagājušas tikai div ar pus dienas, kad karaļa kalpotājs piejāja kaŗaspēkam ar to pašu ķēvīti. Viens ģenerālis, viņu ieraudzījis, metās tam virsū un, nocirtis galvu, iemeta pašu grāvī, bet pats, paņēmis bruņas, aizgāja pie karaļa. Karalis bij ļoti priecīgs, apkampa to un apsolījas atdot viņam savu meitu un pusi no savas valsts.

Karaļdēls, kas bija noburts par ērgli, un kuŗu puisēns izglāba, ieraudzīja, ka puisēna atstātais lakatiņš ir asinīs. Ieskrējis pie viena un pie otra no saviem brāļiem, viņš teica: "Mīļie brāļi, metat visu pie malas, skriesim glābt mūsu atsvabinātāju."

Jau bija pagājušas divas nedēļas un puisēna līķi jau bija sākuši putni knābāt. Karaļdēli, to nomazgāja, aplēja ar nedzīvo ūdeni, pēc tam uzlēja dzīvības ūdeni un puisēns uzcēlās augšā sacīdams: "Es ilgi esmu nogulējis!"

"Ja mēs neatnāktu, tad tu būtu aizmidzis uz mūžu. Paņem savas spalvas padusē un laidies pie karaļa, tur karaļmeita tiek piespiesta iziet pie cita par sievu. Karalis visādā ziņā gribot izdot savu meitu ģenerālim par sievu, bet viņa negribot iet, aizbildinādamās, ka ģenerālis neesot ņēmis no viņas tēva bruņas. Viņa pieprasīja arī, lai ģenerālis uzrādot tās lietas, kuras viņa iedevusi kopā ar bruņām."

Ģenerālis gan bija sapircis visādas mantas bet tur nebija nekā līdzīga tām lietām, kuŗas karaļmeita bija iedevusi tam, kas bija paņēmis tēva bruņas. Tad karaļmeita pieprasīja arī atkārtot tos savādos mākļus, kuŗus viņš tad būtu rādījis, kad bruņas paņēmis. Ģenerālis mēģina rāpus nostāties, rāda mēli, bet karaļmeitai tas nepatīk; arī viesi liecina, ka bruņu paņēmējs esot rādījis pavisam citādus mākļus. Tēvs viņai pavēl: "Ej pie viņa par sievu citādi es tev galvu nocirtīšu."

Kad karaļmeita jau bija sataisījusies uz laulībām, tad atskrēja trīs karaļdēli un bijušais karaļa kalpotājs. Pils priekšā viņi iesāka spēlēt sēru dziesmu. Karalis, izgājis ārā, jautā: "Ko tad jūs tā žēli spēlējat; šodien jau manai meitai ir kāzas'? Varbūt jums kādas pārestības nodarītas?"

"Liela pārestība mums izdarīta, nevainīgas asinis ir izlietas Karalis lūdz viņus pilī, viņi ienāk, un visi četri ir viens otram līdzīgi, kā pēc izskata, tā arī pēc auguma. Karaļmeita vienā no tiem pazina savu mīļāko, un piegājusi viņam klāt, sacīja: "Parādi man tos mākļus, ko tu tad rādīji, kad biji atlaidies pēc bruņām!"

Jauneklis, pārvērties par egli, iesāka ar zariem sist viesus, bet ģenerālim cirta par acim. Atnesa ūdeni, jauneklis pārvērtās par zivi un iesāka plaukšķināt ar asti, tā izskatījās reizām kā no zelta, reizām - no sidraba. Izlēcis no ūdens, atkal pārvērtās par jaunekli. Pēc tam pārvērtās par ērgli un ar spārniem iesāka sist ģenerāli, par ko visi viesi smējās. Tad atkal pārmainījās par jaunekli un teica: "Atdod manu kūjiņu!"

Karaļmeita atcerējās arī puslakatiņa un pusgredzena. Ar tādām lietām un bija pierādīts, ka viņš ir atnesis bruņas. Ģenerālis nožēloja, ka viņš neesot apķēries un atdevis pusi no sava lakatiņa. Karaļmeita, paņēmusi jaunekli pie rokas, piegāja karalim un sacīja: "Raugi, tēt, pie viņa ir spalvas padusē un viņš tev ir atnesis bruņas, un viņš ir arī mans mīļākais."

Karaļdēli pastāstīja, kā viņi bija izzinājuši par jaunekļa nāvi, un kā viņu atkal atdzīvinājuši. Karalis jautā viesiem, kā sodīt to, kas nevainīgas asinis izlējis. Ģenerālis, domādams, ka karalis esot nodomājis jaunekli sodīt, sacīja: "Piesiet zirgiem pie astēm un sarautīt gabalos."

Lai pārliecinātos, vai karaļdēli bija teikuši patiesību, karalis pavēlēja nocirst vienam no kareivjiem galvu.

Karaļdēli nomazgāja galvu ar nedzīvo ūdeni, tā pieauga klāt kaklam; otrs brālis viņu nomazgāja ar dzīvības ūdeni un kareivis, uzlēcis augšā, teica: "Kāds man kauns, ka biju aizmidzis karaļa pilī."

Pēc tam paņēma divpadsmit zirgus un pie to astēm piesēja blēdīgo ģenerāli un tad dzina tos uz visām pusēm.

Jauneklis salaulājās ar karaļmeitu, un karalis lūdza arī karaļdēlus palikt pie viņa uz visiem laikiem.

"Mums ir pašiem sava karaļvalsts," viņi atbildēja, un pēc kāzām viņi aizbrauca atkal uz māju un ielūdza karali pie sevis pasērsties.

Pēc karaļa nāves par visas karaļvalsts mantinieku palika jauneklis, kas vēl līdz šim tur valda ar savu sievu un dzīvo laimīgi.