Vīrs, kas pārvēršas par putnu un zivi.

3. A. 665. E. Birznieks no Fr. Pabērža Dzirciemā. Jkr. III, 75, 35. L. P. VII, II, 20, 11, 2.

Mežsargam bija viens vienīgs dēls. Vienu dienu šis paņem plinti, uzkāpj zirgam mugurā un izjāj pa mežu. Pa zaķa pēdām dzīdamies, viņš apmaldās un iestieg tādā purvā, ka nevar vairs tikt ne uz priekšu, ne atpakaļ. Zirgs iegrimis līdz vēderam, vairs nevar ne pakustēt. Mežsarga dēls nomauc zirgam apaušus un laipo pats, kā varēdams, uz priekšu. Bet jo tālāku viņš iet, jo purvs izskatās lielāks un ir staignāks, viņš jau sāk zaudēt cerību, ka maz vairs varēs iztikt ārā. Te viņam pār galvu nošvīkst spārni, viņš paskatās un redz, ka trīs balti baloži lidinās.
"Ak, ka es arī varētu tā lidināties," viņš domā, "tad gan man acimredzot nebūtu jānobeidzas purvā."
Tikko viņš beidzis tā domāt, kad ir jau arī palicis par balodi, tādu pašu baltu, kā tie trīs, un laižas tiem pakaļ.
Visi trīs baloži izlaižas uz kādu pakalniņu un tur, pašā pakalna galā pazūd. Mūsu balodis laižas pakaļ, ierauga tur caurumu zemē un laižas iekšā. Viņš redz, ka visi trīs baloži nolaižas jaukā dārzā zemē un paliek par trim skaistām jaunavām. Mūsu balodis laižas klāt un paliek atkal par mežsarga dēlu. Trīs skaistās sievietes teic: "Kur tu, jaunekli, te gadījies? Kad mūsu valdnieks pārnāks, viņš tevi saplosīs. Taisies, ka tiec projām!"
Mežsarga dēls iet arī projām, izstaigā visas malas, bet nekur nevar tikt ārā. Viņš redz augšam ir gan caurums, tur varētu tikt ārā, bet citādi ne, kā ar spārniem. "Ak kaut jel man būtu spārni kā balodim," viņš nopūšas, "tad es gan taptu ārā." Te viņš mana, ka paliek par balodi un laižas un laižas kamēr iztiek ārā. Te viņš nolaižas zemē un paliek atkal par cilvēku. Viņš staigā visgaŗām gar kalnu, bet visur mūžīgs purvs, mūžīgs purvs. Viņam nāk pretī vecs sirms vīriņš un prasa, ko viņš te tā staigājot.
Mežsarga dēls izstāsta viņam visas savas bēdas, kā apmaldījies purvā, zirgs tur iestidzis un palicis, bet pats kā balodis izlaidies te. Vecītis prasa: "Vai apauši palika zirgam galvā?
"Nē, apauši man rokā."
"Tad pažvadzini apaušus, gan zirgs būs klāt," vecais vīriņš pamāca.
Mežsarga dēls pažvadzina un zirgs atskrien zviegdams. Vecais vīriņš paiet viņam kādu gabaliņu līdzi, ceļu rādīdams. Mežsarga dēls nu sāk atkal pazīt apkārtni, tas jau viņa paša sargājamais mežs.
Viņš pateicas vecajam vīriņam un jāj pa ceļu uz mājām. Gabaliņu pajājis, viņš dzird, ka mežā kāds kunkst un vaid. Viņš atstāj zirgu uz ceļa un iet skatīties, kas tur īsteni ir. Viņš iet arvienu vien pa balsij, kamēr ierauga sev priekšā uguni degam, lielai, lielai čūskai aizdegusies aste, čūska pati sāpēs kunkst un vaid. Mežsarga dēls nezin, ko darīt vai mukt, vai dzēst. Čūska viņu ierauga un lūdz, lai viņš padabūjot ūdens spaini, kas turpat kokā pakārts, un uzlejot viņai uz degošo asti. Mežsarga dēls lej un uguns nodziest.
Čūska pateicīgi saka: "Piesmel atkal spaini un pakar uz tā paša zara; kad tad tu kādu reizi būsi pagalam, tad ūdens paliks ar asinim un es steigšos tevi atdzīvināt."
Viņš iet atpakaļ pie sava zirga, bet to vairs neatrod. Gan viņš izmeklējas, gan izciginās bet zirgs kā pazudis, tā pazudis. It noskumis mežsarga dēls iet kajām uz mājas pusi. Ceļā viņš satiek braucam karīti ar astoņiem zirgiem. Karītē sēž pats ķēniņš un skatās pa logu ārā. Mežsarga dēlu ieraudzījis, ķēniņš viņu sauc klāt un aicina, lai tam braucot līdz par sulaini. Šis arī ilgi nemaz neapdomājas.
"Ko es bez zirga vairs mājā maz rādīšos? Braukšu labāki līdz," viņš domā un kāpj kučierim blakam uz buku.
Ķēniņam ir mājā ļoti skaista princese. Šai tā patīk jaunais sulainis, ka viņa to iemīl. Bet tēvam par to nedrīkst ne bildēt. Viņš nu ļaus savai meitai iet pie nieka sulaiņa? Tā nu viņi abi mīlās labu laiku tomēr nekur talāk netikdami.
Kādu reizi ķēniņš aizbraucis pie otra ķēniņa medībās. Sulainis viņam ir līdzi. Pie galda sēdēdami, ķēniņi sāk viens otram uzdot mīklas minēt. Viens saka šādu mīklu, otrs tādu, bet sāk ar laiku jau arī tās mantas aptrūkt.
"Kad man būtu maņa sapņu grāmata līdzi, tad gan es jums uzdotu mīklas, kuŗas jūs visi varētu minēt līdz pat gaismai, bet tomēr jūs neatminētu," mūsu ķēniņš saka, "man viņa palika mājā uz loga. Es tam patiesi dotu savu meitu par sievu, kas man viņu tagad atnestu."
Mežsarga dēls, to izdzirdis, tūliņ pa durvim ārā un posīs pakaļ. Viņš iet, iet vienā iešanā, kamēr sāks skriet. Bet cik ilgi cilvēks skriesi? Piekūst jau arī.
"Ak, ka es tagad atkal varētu palaisties, kā balodis, tad tikai būtu labi!"
Tikko viņš tā izteicis, kad arī jau spārnos. Nu nepaiet ilgi, kad viņš jau pilī klāt. Princese patlaban it sēri sēd pie loga un domā; pielaižas balodītis un sāk ārpusē knābāt. Viņa atveŗ logu un špurks! putniņš ir iekšā un palicis par cilvēku, viņas mīļāko. Ak, kādi nu prieki! Bet sulainis, drīzi atjaušas: "Dod šurp tēva sapņu grāmatu! Ja to viņam laikā aiznesīšu, tad dabūšu tevi par līgaviņu."
Princese steigšus dabū sapņu grāmatu, iedod vēl savam mīļākam pusi no pārplēsta nēzdoga un pārmij gredzenus. Sulainis nu iegribas atkal palikt par balodi, paliek un aizlaižas atpakaļ pie ķēniņa.
Otra ķēniņa pavārs arī dzirdējis, ka tā runāts, un arī manījis, ka svešais sulainis pazudis.
"Tur bez kručkiem nav," viņš domā un gaida un skatās, kur sulainis ieradīsies. Pēc brīža viņš patiesi redz, ka atlaižas balts balodis, paliek par cilvēku un nāk iekšā. Pavārs iet pretim un prasa, kur viņš bijis. Sulainis it nevainīgs parāda sapņu grāmatu un teic, ka to nesīs ķēniņam. Pavārs neteic nekā, tik veļ sulainim par galvu. Šis uz reizi pagalam. Pavārs pavelk viņu patrepē un nes sapņu grāmatu pats iekšā ķēniņam.
Ķēniņš gan brīnās, kur viņš tik ātrā laikā dabūjis viņa sapņu grāmatu, bet tik daudz kungu priekšā izteikto vārdu viņš nevar ņemt atpakaļ. Viņš nu arī sola, tik drīz kā pārbraukšot mājās, dot pavāram savu meitu. Par sulaini: viņš domā, ka tas aizskrējis pa pasauli. Princese, dabūjusi zināt, ka tēvs viņu došot pavāram par sievu, pavisam beidzas no bēdām. Viņa gan grib ieteikt tēvam, ka sulainis bijis pēc sapņu grāmatas un to aiznesis, un ka viņa tam arī iedevusi pusi no sava nēzdoga un pārmijuši gredzenus. Bet ķēniņš negrib par to ne dzirdēt.
"Meklē kur tāds pasaules vazanka jau tagad acis neuzmet. Ļoti pārskatījos, ka maz tādu klaidoni pieņēmu par sulaini!" Princese, nabadzīte, lūdzas, ja ne vairāk, tad tak vienu gadiņu lai tēvs paciešoties ar kāzām un laulāšanu. Viņa domāja, ka mazākais par to laiku viņš tak pārradīsies. Bet paiet viena diena, paiet otra, sulainis kā nenāk, tā nenāk. Paiet viss gads un vēl viņš nav ieradies. Pavārs ar ķēniņu nāk atkal princesei ar kāzām virsū. Šī, nabadzīte, lūdzas, lai jel vēl paciešas kādas sešas nedēliņas, kamēr viņa arī sagatavojas ar visu, kas uz kāzām vajadzīgs. Bet paiet arī šis laiciņš un sulainis vēl kā nav, tā nav. Ir jau pats kāzu rīts un brūte pošas patlaban ar pavāru uz baznīcu, bet vēl sulaiņa nav.
Čūska ložņā pa mežu un ir jau gandrīz aizmirsusi, ka reizi tai degusi aste. Kādu reizi viņai gadās būt tai pašā vietā, kur mežsarga dēls viņu izglāba un pakāra ūdens spaini kokā; viņa paskatās uz koku un spaini un ierauga, ka tas visgarām notecējis, notorējis (noķepis) tumši brūnām asimim. Čūska pavisam sabīstas. Ilgs laiks jau pagājis, kamēr viņas glābējs kritis nelaimē. Žigli viņa paķeŗ spaini uz deguna un skrej projām uz ķēniņa pili. kur sulainis guļ apakš trepēm pagalam. Viņa uzlej asinsspaini sulainim virsū un šis, kā no dziļa miega uzmodināts, staipās un brīnīdamies skatās visapkārt.
"Tagad steidzies, cik vari!" čūska viņam uzsauc un izstāsta visu, kas ar viņu noticis, "tavu brūti patlaban ģērbj kāzu uzvalkā, lai to ar citu salaulātu."
Tikko sulainis to izdzird, viņš tūliņ atmin visu skaidri un iedomājas: "Ak, kad es atkal varētu aizlaisties kā balodis."
Tūliņ viņš arī laižas un nonāk pašā tai acumirklī ķēniņa pilī, kad brūtgāns, pavārs, iet vest princesi no kambara ārā, lai brauktu uz baznīcu. Princese dzird, ka kaut kas pieknikstinās pie loga. Viņa paskatās un paģībst: tas jau viņas pašas baltais balodītis, viņas mīļākais.
Ieskrej brūtes tēvs, ķēniņš, princese atžilbst. Ielaiž balodīti un šis tūliņ paliek par cilvēku, sulaini. Šis rāda gredzenu un pusi no saplēstās drāniņas un izstāsta, kā tas viss viņa un pavāra starpā noticis. Pavārs arī redz, ka liegties vairs nelīdzēs, un sāk lūgties. Bet ķēniņš nepiedod vis, pavārs tiek nosodīts. Princese ar sulaini svinēja tai pašā dienā kāzas.