Vienam ķēniņam trīs dēli: divi gudri, trešais, jaunākais, muļķītis. Turpat pie tēva mājām bija plata upe un dēliem pa kārtai vien bija jāiet ļaudis upei pāri celt. Reiz naktī vecākajam brālim piestājas svešs vīrs, sacīdams: "Pārcel mani arī pār upi!"

Labi. Otrā malā vīrs prasa: "Ko vēlies par šo darbu: vai sieku zelta, vai trīs labas lietas?"

Zeltu viņš gribētu.

"Jā, jā!" vīrs iedod zeltu un pazūd. Otrā naktī viduvējam brālim tāpat. Trešo nakti jābūt muļķītim par pārcēlēju.

Pienāk tas pats vīrs: "Cel mani pāri!"

Labi. Otrā malā vīrs prasa: "Nu, muļķīti, ko vēlies: vai sieku zelta, vai trīs labas lietas?"

"Ē! ko niekus! Ņemšu derīgas lietas - zini, kas tev ir."

"Re, re, tu biji gudrāks par tiem diviem, tā runādams. Še, te būs zirga sars. Ja tev kādreiz ievajagas par zirgu būt, ieņem tikai sara galu mutē, sacīdams: "Zirgs gribu būt un nekas cits!" tūdaļ paliksi par zirgu; bet par cilvēku atpakaļ tikt vari tā: ieņem saru mutē, sacīdams: "Par cilvēku gribu būt un nekas cits!"

Tad še arī baložu spalva. Ja ievajadzētos par balodi būt, iesakies: "Par balodi gribu būt un nekas cits!" tūdaļ paliksi par balodi; par cilvēku atpakaļ tikt vari tā: ieņem baložu spalvu mutē un saki: "Par cilvēku gribu būt un nekas cits!" Tad še arī zivju zvīnis. Ja ievajadzētos par zivi būt, ieņem zvīni mutē, sacīdams: "Par zivi gribu un nekas cits!" tūdaļ paliksi par zivi; par cilvēku atpakaļ tikt vari tā: ieņem zvīni mutē un saki: "Par cilvēku gribu būt un nekas cits!" tūdaļ tiksi."

Un svešais, to teicis, pazuda kā ūdenī. Bet muļķītis tūliņ paliek par zivi, pārpeld upei un prom pasaulē. Iet, iet - gadās liels, liels, tumšs mežs, ka ne domāt cauri tikt. Tomēr kas muļķītim bēdas? Paliek par balodi un švikt! meža galiem pāri, kamēr klajums redzams. Bet tas arī bija klajums: nemaz noblenst, kur otra mala. Nu muļķītis paliek par zirgu un viens divi pāraulekšo klajumam, kur otrā malā ķēniņa pils. Nu, ko darīs? Ies pilī kalpot. Labi - salīgst. Bet drīzi pēc tam ķēniņš apciemo otru ķēniņu un muļķīti paņem par sulaini līdz. Šim otram ķēniņam bija tik daiļa meita kā saule, un tik žirgta, kā avotu ūdens. Vaj akls! - muļķītis, tādu ieraudzījis, nezin vairs kur dēties, cik patīk; bet kas dos ķēniņa meitas nabagiem? Tā paliek. Te vienu dienu atnāk muļķīša ķēniņam nelāga ziņa: tas un tas ienaidnieks postot viņa zemi - lai steidzoties. Ķēniņš tīri nobāl un tūliņ kājas pār pleciem uz mājām - vēl glābt, kas glābjams. Bet otrs ķēniņš saka: ,,Ko skriesi viens - diezin, kā tur ir. Iešu līdz nedienās palīdzēt."

Pārsteidz mājā: vai traks! - ne iedomāties tādam ienaidniekam jel uz to pusi rādīties. Ko nu? Te svešais ķēniņš (palīgs) atminēsies: "Skāde! būtu mans lielais zobins pie rokas, es sašķaidītu viens pats neģēļa kaŗa spēku, bet kā atdabūsi ātrumā - ceļš tāls. Tomēr, ja kāds līdz rītam zobinu gādātu, tam tiešām savu meitu neliegtu."

Muļķītis, to padzirdējis, augšlēkām zobinam pakaļ. Un nu drīzi par zirgu, drīzi par balodi, drīzi, ūdeņu vietās, par zivi steidz, ko māk. Bija arī viens pašāviens tikai - jau turp. Nu ietek aizelsies pie ķēniņa meitas: lai dodot tēva lielo zobinu, tur un tur rītdien vajagot!

"Jau rītdien?" meita brīnās, "tad jau tu laikā neaiznesīsi - ceļš tāls."

"Niekus neklausos! Vai tu maz zini, kā es nesīšu? Skriešu par zirgu, laidīšos par balodi, peldēšu par zivi; galvoju: vēl šovakar būšu klāt."

Šī to netic: kā, cilvēks būdams, varot par zirgu, par balodi, par zivi aizskriet?

"Nu tad skaties! Laika gan maz, bet ko darīsi ar tiepoņām?" muļķītis iesaucas un paliek par zirgu. Bet zirgs lūdzas : "Meitiņ mīļā, izrauj man krēpēs trīs sarus un pieglabā labi!"

Šī izrauj. Ne ilgi - zirgs paliek par muļķīti, muļķītis par balodi. Balodis lūdzas : "Meitiņ mīļā, izrauj man spārnī trīs spalvas un pieglabā!"

Šī izrauj. Ne ilgi - balodis paliek par muļķīti, muļķītis par zivi. Zivs lūdzas: "Meitiņ mīļā, atlupini man astē trīs zvīņas un pieglabā!"

Šī atlupina. Nu muļķītis ātri paliek par cilvēku un grib ar zobinu aizsteigties; šī nelaiž, sacīdama: "Kas tik daudz prot, tam vajaga īpašam cilvēkam būt; sen tādu vēlējos sev par vīru - nu vienreiz sastapu."

"Labi!" muļķītis atteic, "es atkal sen tīkoju tik daiļu līgavu, nu reiz ieguvu. Laime, kur tu gadies! Pats liktenis mūs savedis." Un īsumā abi vēl norunāja par kāzām un tad izšķīrās. Viens, divi - muļķītis, gan par zirgu pāraulekšoja klajumiem, gan par balodi pārlaidās mežiem, gan par zivi pārpeldēja ūdeņiem un ne labi novakars - jau lielais zobins pils pagalmā Bet tai brīdī tikai pavārs mājā, citi aizgājuši robežas sargāt. Šis pavārs - labs viltnieks, kāds jāpameklē - saka izlikdamies: "Tu pārnesi gan zobinu; bet kas tik smagu cilās? Es gan laikam ne makstis nepaceltu, cik man tā spēka."

"Paraugi, kas zin!" muļķītis pasmejas. Bet pavārs, neģēlis, zobinu ņemdams, nocērt muļķītim kaklu, aiznes krūmos un tad aizsteidzas pie ķēniņa, melodams: viņš esot pārnesis zobinu! Svešais ķēniņš priecājas: "Veiklais, tu būsi mans znots!" un tūliņ sāk strādāt ar ieroci. Viens, divi - ienaidnieks samizots, apkava, ka ne ēnas nepalika. Nu bija prieks bez gala. Bet jau otrā dienā svešais ķēniņš paņem pavāru, savu labo znotu, un griežas mājā.

Muļķītis guļ nomiris krūmos. Te vienu dienu atstaigā tas pats vīrs, ko todien upej pārcēlis, un ierauga muļķīti nokautu. Tūliņ aizsūta kraukli dzīvības ūdenim pakaļ un, re, muļķītis dzīvs atkal. Bet vīrs labi pārrāj muļķīti, pirkstu kratīdams: "Muļķīti, muļķīti! kam devi pavāram zobinu? Steidzies tagad ātri par zirgu, par balodi, par zivi pie saderētās līgavas, citādi šovakar vēl pavāru, blēdi, pielaulās tavā vietā!"

Muļķītis nu tikai atjēdzās, kur iestidzis, un sabijies pūš projām. Viens, divi - līgavas tēva pilī klāt. Ieiet iekšā - visur līksmība, viss appuškots - tikai līgava bēdīga un nemaz neredz, kur īstais ienācis. Muļķītis pamet ar roku, šī apmana un tūdaliņ klāt aprunāties.

Muļķītis izstāsta, kā noticis. Tēvs, dabūjis zināt netic; lai gan tik daudz noredz, ka pavārs piepēši nobāl. Beidzot līgava saka pavāram: "Ja īstais esi, pārvērties par zirgu, par balodi, par zivi!"

Tos jokus tagad! Visi kāzinieki gaida ieplētušies, kas nu notiks. Bet pavārs, pieri savilcis, gaudo: "Jā, kas to var - neviens laikam ne - grib mani, cilvēku tikai ķircināt."

"Ače, var gan! šis vīrs var! kam blēdība nepiemīt," līgava atcērt. Un nu muļķītis palika par zirgu; ķēniņa meita, līgava, krēpēs ieliek toreiz izrautos trīs sarus, tie pieaug, kā bijuši. Muļķītis paliek par balodi; līgava pieliek spārniem izrautās spalvas, tās pieaug kā bijušas. Muļķītis paliek par zivi; līgava pieliek astei atlupinātās zvīņas, tās pieaug, kā bijušas.

Visi tūliņ redz, ka pavārs ir gan krāpnieks, un ņem viltnieku nosodīt uz pēdām; bet muļķīti salaulāja ar ķēniņa meitu.