5. A. 665. J. Treis Ēķengrāvē. L. P. V, 285 (piez.).

Vienam tēvam trīs dēli. Mirstot viņš izdala dēliem mantu vienādās daļās. Bet vecākie dēli saka: "Jaunākais mazāk pelnījis, tam jādabū mazāk; bet ja tā ne, tad naudu (mantu) labāk nemaz negribam, liec, kur gribi."

Labi - tēvs nedevis arī šiem, bet uztaisījis no naudas upei zelta tiltu. Pēc tēva nāves vecākais dēls gājis pa nakti tiltu sargāt. Nācis velns, ka zeme vien dimd, un gribējis pāri tikt; bet vecākais dēls aizšāvis koku priekšā un nelaidis pāri. Nu velns apbēris dēlu ar naudu un tad ticis pāri. Otram dēlam tāpat.

Trešo nakti gājis jaunais tiltu sargāt. Te pienācis pats Dievs ar divi eņģeļiem, vaicādams: "Ko tu te dari?"

"Man jāsargā tilts, ka neviens bez maksas nekļūtu pāri!"

"Labi, dēls - še tev maksa; piemini mani tad varēsi peldēt kā zivs, laisties kā balodis un skriet kā zaķis."

Jaunais dēls nu atstājis tiltu un aizgājis pasaulē. Nonācis tādā pilsētā, kur ķēniņš dzīvojis, un salīdzis par pavāru. Reiz pie tā ķēniņa sabraukuši citi ķēniņi no malu malām; visi sagājuši iekšā apsveicināties un svieduši zobinus istabas kaktā, kā skanējis vien; bet viens ķēniņš bija aizmirsis savu zobinu mājā. Tam bijis liels kauns no citiem un tādēļ teicis: "Ja kāds manu zobinu pa nakti gādātu, tam apsolu savu meitu par sievu!"

Jaunais dēls, to dzirdēdams, tūliņ pieminējis Dievu un aizskrējis par zaķi sausumiem pāri, par balodi mežiem pāri, par asari ūdenim pāri līdz tā ķēniņa pilij. Iegājis pilī un sastapis apsolīto ķēniņa meitu. Tūliņ izstāstījis, ko nācis un ko tēvs solījis. Meitai šis brīnum paticis: tūdaļ pasniegusi zobinu tēvam ko nest un uzmaukusi savu gredzenu brūtgānam pirkstā. Jaunais dēls atkal tikpat ātri pārskrējis atpakaļ. Bet ķēniņi bijuši jau nogūluši; arī citi jau gulējuši, tikai viens kučieris vēl bijis nomodā. Jaunais dēls nolicis zobinu gultā un apgūlies blakus. Bet kučieris nokāvis viņu ar atnesto zobinu un iesviedis paklētē. Rītā iegājis pie ķēniņa atdevis zobinu un melojis. ka viņš tas atnesējs.

Ķēniņš tūliņ pēc sērsībām paņēmis kučieri, savu znotu, vedis sev līdz un rīkojis kāzas. Bet nu atnācis Dievs pie paklētes un saucis: "Dēts, celies sveiks un vesels!"

Jaunākais dēls uzlēcis no miroņiem tik spirgts, it kā nemaz nebūtu kauts. Dievs teicis: "Še tev šī svilpīte, steidzies pie līgavas par zaķi, par balodi, par zivi un papūt svilpīti, tur nonākdams! "

Jaunais dēls pieminējis Dievu, palicis par zaķi - pārskrējis ātri, ātri sausumiem; palicis par balodi - pārlaidies ātri, ātri mežiem; palicis par asari - pārpeldējis ātri, ātri ūdeņiem. Iegājis pilī - kāzas jau sarīkotas. Nu papūtis stabuli - tūliņ līgava atjēgusies, ka īstenais brūtgāns atnācis. Viņa teikusi: "Man iesitās prātā, ka īstenajam brūtgānam reiz gredzenu devu; kuŗam no jums abiem ir šis gredzens?"

Jaunais dēls parādījis gredzenu, bet viltniekam nebijis nekā. Nu ķēniņš apmanījis, ka šis tikai viltnieks, bet stabulnieks tas īstais; tādēļ atdevis īstniekam meitu, bet viltnieku licis pakārt skurstenī.