6. A. 665. Skolnieks J. Kaļķis Eglūnā. N. Rancāna kr.

Vienu reiz dzīvoja trīs brāļi: divi gudri, trešais muļķis. Gar viņu sētu tecēja liela upe. Par upi nevarēja ļaudis tikt pāri un brāļi sagudroja taisīt tur tiltu. Kad viņi uztaisīja tiltu, tad viņi nolēma no katra cilvēka, kas par to tiltu iet, ņemt trīs kapeikas maksas. Tā nu brāļi sāka sargāt tiltu, katrs savu nakti. Kad abi gudrie brāļi bija nosargājuši savas nakts, tad bija jāsargā sava nakts arī muļķim. Viņš arī aiziet un skatās: nāk vecs vecītis. Pienācis tas lūdzas: "Pārlaid mani pāri par tiltu!"

Muļķis arī pārlaida vecīti un tas nu teica: "Nogulies zemē!"

Tūliņ muļķis nogulās zemē un vecītis sacīja: "Paliec par vilku!"

Šis arī tūlin palika par vilku. Tad vecītis teica otru reizi lai noguļas zemē, un tagad muļķis palika par balodi. Vēl viņam bija jānogulstas trešo reizi, un nu viņš palika par skudri. Tā viņš varēja palikt par šiem trim kustoņiem.

Kad viņš no rīta aizgāja mājā, tad tūliņ prasīja gudrie brāļi: "Vai šo nakti gāja kāds par tiltu?"

"Tad muļķis sāka stāstīt: "Gāja gan vecs vecītis, bet es viņu pārlaidu bez maksas."

Gudrie brāļi par to ļoti sadusmojās uz muļķi.

Tās zemes ķēniņa dēls toreiz kaŗoja, un tam gudrie brāļi atdeva muļķi, lai šo sūtot karā. Ķēniņa dēls sasauca visus gudriniekus un sacīja: "Kas par dienu un nakti aizies līdz manam tēvam un sacīs, lai tēvs, mani svētī, kā man šis kaŗš labi beigtos, tad es tam atdošu pusi savas zemes un savu māsu par sievu."

Kaŗa spēks bija sadzīts pie pašas jūrmalas un neviens neuzjēmās uz ķēniņa tēvu braukt. Pēdīgi atsaucās muļķis: "Es varu tur nobraukt par dienu un nakti."

Bet ķēniņa dēls atbildēja: "Ja tu par to laiku nenobrauksi, tad tev likšu galvu nocirst."

Ķēniņa dēls uzrakstīja vēstuli un muļķis tūliņ aizgāja. Pārvērties par balodi, viņš aizskrēja no kaŗa pulka. Tad pārtaisījies par vilku, pieskrēja pie jūras, kur atkal palika par balodi un pārlaidās pāri. Pieskrējis pie ķēniņa tēva pilsētas, viņš ieraudzījis, ka ķēniņa pilī trešā stāvā ir logs vaļā. Tur viņš ieskrēja iekšā uzlika vēstuli uz galda un palika par skudri. Kad ķēniņa meita ieraudzīja vēstuli, tā sacīja tēvam: "Lūk, mana brāļa vēstule!"

Nu viņi abi brīnījās, kas to varēja atnest. Tad muļķis palika par cilvēku un visu izstāstīja. Tēvs nu deva savam dēlam svētību un muļķis atkal! aizskrēja prom. Pārskrējis pār jūŗu, viņš nogulās. Gaŗām jāja kazaks, ieraudzījis vēstuli, izvilka to un nocirta muļķim galvu. Tad kazaks aiznesa vēstuli ķēniņa dēlam un šim tūliņ kaŗš sāka veikties. Uzvārējis svešo ķēniņu, ķēniņa dēls aizbrauca mājā. Tur nu viņš sacīja, ka māsai jāiet pie kazaka par sievu, tādēļ ka viņš atnesis tēva svētību. Māsa atbildēja: "Tas jau nav tas, kas atnesa vēstuli."

Brālis negribēja ticēt, bet māsa tomēr lūdzās, lai pagaidot kādu laiku.

Dievs ieraudzīja muļķi guļot jūŗas krastā un sacīja: "Celies kājās! Ko tu te guli?"

Kad muļķis piecēlās, tad Dievs iedeva tam trīs stabulītes. Kad viņš ar tām stabulītēm sāka spēlēt tad visi ļaudis priecājās par skaisto mūziku. Muļķis aizgāja pilsētā un sāka tur spēlēt. Ķēniņa meita to izdzirdusi, sacīja savam tēvam: "Tēt, atved :man to jauko spēlmani!"

Tēvs gan aizbrauca, bet muļķis atteica: "Kam kāzas, tas lai man pakaļ brauc!"

Tūliņ ķēniņa meita aizbrauca un atveda muļķi šurpu. Muļķis nu sacīja uz visiem ļaudim: "Nolieciet savus zobenus!"

Visi arī tūliņ nojēma savus zobenus no pleciem. Muļķis nu pārvērtās par vilku, par balodi un skudri un pēdīgi atkal palika par cilvēku. Kazaks pajēma zobenu un gribēja nocirst muļķim galvu. Bet ķēniņa dēls nocirta pašam blēdīgam kazakam galvu. Tagad nu ķēniņa meita apprecējās ar muļķi.