7. A. 665. 300. J. Miglenieks, Pustiņas pag. Daugavpils apr.

Aiz jūŗām, aiz kalniem dzīvoja viens tēvs. Viņam bija trīs dēli: divi vecākie bija gudri, bet trešais, Jānis, bija pusmuļķis. Tajā zemē, kur dzīvoja tēvs ar saviem dēliem, bija ļoti liels purvs, tā ka ja apiet apkārt tam purvam, vajadzēja iet veselu mēnesi, bet ja iet caur purvu, tad būtu jāiet tikai vienu nedēļu. Nu tēvs ar saviem dēliem sadomāja iztaisīt ceļu caur purvu, lai ļaudis varētu labi satikties. Darbs bija ļoti gŗūts, bet pēc kāda laika ceļš ar labiem tiltiem bija gatavs.

Tēvs, gribēdams zināt, ko par tādu darbu runā labi ļaudis, aizsūtīja pirmā kārtā zem vislielākā tilta vecāko dēlu. Bet tas bija ļoti gudrs, viņam negribējās veselu nakti sēdēt zem tilta, aizgāja uz šķūni izgulējās, un tikko gaisma ausa, aizgāja uz māju un pateica, ka neesot nekā redzējis. Otrā naktī vidējais brālis izdarīja tāpat.

Trešo nakti vajadzēja iet jaunākajam brālim. Tas aizgāja uz tiltu, un lai neaizmigtu, skaitīja zvaigznes. Te iet pa tiltu kāds vecītis. Viņš teica: "Ka es zinātu, kas ir iztaisījis tik labu tiltu un izlabojis ceļu, tad es tam iedotu sieku zelta, vai trīs labas lietas."

Te izskrēja no tilta Jānis un pateica, ka tas ir viņš ar saviem brāļiem un tēvu, kas ceļu izlabojis un tiltu pataisījis. Vecītis jautāja viņam, ko viņš vēlās: vai sieku zelta, vai trīs labas lietas. Jānis izvēlējās trīs labas lietas. Vecītis iedeva viņam baloža spalvu, brieža sariņu un zivtiņas zvīniņu un pateica: "Ja tu pajemsi mutē brieža saru, tad paliksi par briedi, ja pajemsi mutē baloža spalviņu tad tiksi par balodi, un ja pajemsi mutē zivs zvīniņu, tad paliksi par zivi. Par cilvēku var atkal tikt, izlaižot to lietu no mutes."

Un nu Jānis par balodi, briedi un zivi atskrēja vienā pilī. Viņš ieraudzīja, ka visur plivinājās sēru karogi. Viņš aizgāja uz vienu māju apprasīties, kas še noticis. Viņam nu izstāstīja, ka pūķis esot ķēniņam nozadzis vienīgo meitu, un ja kāds par trim dienām viņu no pūķa atsvabināšot, tas varēšot viņu precēt. Un nu Jānis skrēja pa klaju lauku par briedi, par kalniem un mežiem par balodi, pa jūŗu par zivtiņu un jau pēc neilga laika tika tai kalnā, kur dzīvoja pūķis. Uz kalna bija kapličiņa kur sēdēja ķēniņa meita, kas jau bija notiesāta uz nāvi. Pūķa kalnā nebija. Jānis iegāja kapličiņā un ķēniņa meita to uzskatīja ar bēdīgām acim. Jānis pateica, ka viņš esot atnācis viņu izpestīt no pūķa Bet ķēniņa meita brīnējas, kā viņš esot tik ātri atskrējis. Te Jānis nu viņai izstāstīja, kā pārnācis. Tad viņš sāka pamatīgi apskatīt kapličiņu. Viņš atrada uz altāriņa trīs pudelītes ar uzrakstiem: "Stipruma zāles", "Pretuguns zāles", un "Drošsirdības zāles", un tad vēl papīrīti ar uzrakstu: "Trīs soli pa labi, vienu soli uz priekšu un pussoļa atpakaļ četri pēdi dziļumā ir ierakts šķēps, piecdesmit pudu smags, ar ko var pūķi nokaut."

Nu Jānis izdzēra visas trīs pudelītes pēc kārtas un palika tik drošs un stiprs - kaut vai iet uz elli ar velniem cīnīties. Dabūjis šķēpu, viņš apsēdās kalnā uz akmeņa un sāka gaidīt pūķi. Te piepēži atskanēja kāds troksnis un uz kalna nolaidās pūķis. No viņa divpadsmit galvām gāja uguns liesma. Ieraudzīdams jaunekli, viņš bargi noprasīja, kas tam šeit vajadzīgs, lai taisoties tūliņ prom. Bet jauneklis atbildes vietā pacēla šķēpu gaisā un sāka cīnīties. Pēc kāda laika pūķis bija nokauts. Visas divpadsmit galvas gulēja nocirstas. Jānis izņēma nazi un nogrieza visas divpadsmit mēles. Tad viņš iegāja kapličiņā un pateica ķēniņa meitai, ka tagad viņi varēs iet uz māju un padarīt tēvam lielu prieku.

Bet Jānis bija ļoti piekusis. Viņš nevarēja iet, bet apgulās uz kalna un tūliņ aizmiga. Te kāds blēdis, visu to redzēdams, gribēja dabūt ķēniņa meitu savās rokās. Viņš ar šķēpu nocirta Jānim galvu un aizveda ķēniņa meitu.

Viss jau būtu pagalam, ja nebūtu gadījusies negaidīta laime. Te kalnā tuvumā dzīvoja kāds vilks, liels pūķa ienaidnieks. Viņš visu to redzēja un bija ļoti dusmīgs, kad ieraudzīja nokauto Jāni. Nu viņš dabūja dzīvības un nāves ūdeni. Viņš paņēma un apslacīja Jāni vispirms ar nāves un tad ar dzīvības ūdeni un nu Jānis atkal atdzīvojās. Vilks viņam visu izstāstīja un pateica, lai viņš ātrāk steidzas uz pili.

Un nu Jānis par briedi, balodi un zivi bija atkal nonācis pilī. pilī jau vīkšās uz kāzām. Blēdis šēž ar ķēniņa. meitu pie galda. Te Jānis pieiet un pateic, ka viņš esot tas glābējs. Viņš pārvērtās visos trijos veidos un parādīja arī no pūķa galvām izgrieztās divpadsmit mēles.

Nu visi redz, ka tas ir taisnība, un ķēniņš tūlin blēdi notiesāja uz nāvi. Tagad bija kāzas, ka neviens vēl tādu nebija redzējis. Un tā vienmēr taisnība uzvār netaisnību.