8. A. 665. No Honorātas Benedikta meitas, dz. 1866. g. Ludzas apr. Stiglovas draudzē. W. Weryho, Podania Lotewskie, Warszawa, 1892, 125 (14).

Tas bija senos laikos, kad dzīvoja karalis, kam kalpoja viens kazaks. Kādu reizi karalis izsūtīja viņu ar vēstuli. Jājot pa lielu mežu, kazaks dzird balsi: "Cilvēk, izglāb mani!"

Pagājies uz to pusi, kur dzirdēja balsi, viņš ieraudzīja lielu egli stāvam vienās liesmās, un viņas virsotnē atradās čūska, kas sauca pēc glābšanas. Piegājis tuvāki viņš jautā: "Kā lai tevi izglābju?"

Čūska atbild: "Uzbeŗ smiltis, kas tev kabatā, uz uguns, tad tā nodzisīs, un es nokāpšu zemē."

Viņš tā izdarīja, uzbēra smiltis, uguns nodzisa, bet čūska norāpās no egles zemē un, uzlēkusi viņam plecos, aptinās visapkārt ap kaklu.

"Ak tu, ļaunā čūska, es tevi izglābu, bet tu mani gribi nožņaugt!"

Čūska viņam atbild: "Aiznes mani uz tādu karaļvalsti, kas nav ļaužu apdzīvota, tad es tevi atsvabināšu vaļā!"

Viņš nu jāja tālāk. Jājot vairāk dienas un naktis no vietas, ar čūsku kaklā, viņš augstā vietā ieraudzīja baznīcu un izdzirda zvanam uz mišu. Tai baznīcā viņš nometās ceļos un lūdza Dievu. Ļaudis ieraudzījuši tādu ķēmu, bēga no baznīcas projām, bet kazaks, viņus mierinādams, sacīja: "Mīļie ļautiņi, nebēgat par velti, čūska jums neko jaunu nedarīs; tad viņa mani atsvabinās, ja es aiznesīšu viņu uz ļaužu neapdzīvotu karaļvalsti. Es jūs lūdzu, pastāstiet man, kur tāda valsts atrodas."

"Mēs nekad un nekā par to neesam dzirdējuši."

Tur nekā nevar darīt, vajadzēs padoties Dieva gribai. Viņš dodas tālāk ceļā un, veselu nedēļu jādams. svētdien atkal ierauga kalnu, uz kura stāv baznīca. Izdzirdis zvanīšanu, viņš ieiet baznīcā uz mišu. Arī šeit ļaudis gribēja no viņa bēgt, bet viņš tos lūdza palikt līdz dievakalpošanas beigām. Pēc dievakalpošanas iesāka klaušināt, vai kāds nezinot, kur atrodoties ļaužu neapdzīvotā karaļvalsts.

"Mums ir ļoti vecs baznīckungs, ej pie viņa, viņš tev to pastāstīs, jo mēs nekā tamlīdzīga neesam dzirdējuši."

Viņš aizgāja pie baznīckunga, kas viņu ieraudzījis, teica: "Bērniņ, ar kādu nastu tu staigā?"

"Nevaru nekur no tās atkratīties, kamēr neatradīšu ļaužu neapdzīvoto karaļvalsti; varbūt tu, garīgais tēvs, zini, kur tāda atrodas?"

"Tādā valstī neesmu bijis, bet dzirdējis gan esmu, ka kaut kur tālāk tā atrodoties."

Atkal visu nedēļu ceļoja tālāk un trešo svētdienu nokļuva pie kalna, uz kuŗa atkal bija baznīca. Tāpat iegājis iekšā, viņš lūdza ļaudis, vai kāds no tiem nezinot minēto karaļvalsti, bet neviens to nezināja un tāpat aizsūtīja pie vecā draudzes mācītāja.

Mācītājs viņu sastapa ar vārdiem: "Mīļo bērniņ, par kādiem grēkiem tu tik grūti cieti?"

Izzinājis par visu, mācītājs viņam teica: "Ej uz mežu, tur pa kreisi ieraudzīsi šauru stidziņu, paņem šo cirvi, izcērt stigu platāku, pa to tad tu nokļūsi mazā istabiņā, kurā tev pateiks, kur atrodas tā karaļvalsts, kuru tu meklē."

Viņš aizgāja un nonācis tai istabiņā, atrada tur ļoti vecu sievieti, kas viņam stāstīja: "Izgājis no manas istabas, tu nokļūsi pie mīksta purva, kas stiepjas visapkārt laužu neapdzīvotai karaļvalstij, kur neviens nevar nokļūt: Iedams tālāk, ar šo cirvīti, nocērt visus augus, un klāj tos ceļā, un pa tiem dodies tālāk!"

Viņš aizgāja un, drīz vien, nokļuvis purvā, ieraudzīja ēkas, kuŗām visapkārt stiepās augsts mūris. Piejājis klātu viņš apjāja divas reizes ap to apkārt, bet neredzēja nekur kādu ieeju, tikai trešo reizi jādams, ieraudzīja mazus vārtiņus. Viņš piespieda ar ceļiem, atvēra tos un iegāja iekšā, pēc kam čūska uzreiz no pleciem nozuda. Iegājis pils pirmajā lielajā istabā, atrada tur apklātu un ar ēdieniem nokrautu galdu: ēdieni vēl bija gluži silti, itkā tikai nupat no uguns ņemti. No grūtā ceļa viņš sajuta lielu izsalkumu un gribēja dabūt atļauju ēst, bet istabā nebija neviena cilvēka. Ilgāki nevarēdams gaidīt, viņš, nosēdies pie galda labi paēda. Paēdis viņš sacīja: "Es pateicos tev, Dieviņ, par to, ka esi vai nu pats gādājis man pusdienu, vai arī devis caur ļaudim man."

Piecēlies, viņš sāka apskatīt citas istabas, un vienā no tām ierauga uztaisītu gultu ar matraci un zīda deķi apsegtu. Viņam šī gulta izliekas par ļoti lepnu un dārgu, un tādēļ neiedrošinājās tajā gulēt. Bet būdams ļoti noguris, nogulās uz grīdas, paklādams tur savus pelēkos svārkus. Tad ieraudzīja, ka matracis no gultas izlēca un nokrita viņam blakus uz grīdas.

"O, Dieviņ, ja tas notiek manis dēļ, tad lai matracis iet atkal atpakaļ gultā."

Matracis nu ielēca gultā, kuŗā kazaks pārgulēja pa nakti.. Rītā uzmodies viņš ieraudzīja pie gultas galdiņu, uz kuŗa bija uzlikts mazgājamais trauks, dārgas ziepes, dvielis u.t.t. Tad kazaks teica: "O, Dieviņ, ja ,tas ir manis dēļ, tad es nomazgāšos.

Nomazgājies viņš gribēja noslaucīties ar kreklu, bet te uzreiz viņam uz pleciem nokrīt dvielis, ar kuŗu nu viņš noslaucījās gluži ērti. Iegājis iepriekšējā istabā, kuŗā vakar bija ēdis pusdienas maltīti, viņš atrada uz galda samovaru un dažādus ēdienus.

Tāpat arī viņa zirgs kaut kur bija novietots. Trešā dienā paēdis, viņš atkal kā arvien iesaucās: "Es pateicos Tev, Dieviņ, un jums, ļaudis, ja šeit esat."

Piegājis pie loga, viņš ieraudzīja savu zirgu un gribēja jau doties ceļā, kad uzreiz viņa priekšā nostājās jaunava. Kazaks pateicās viņai par uzjemšanu, bet viņa tam atbildēja: "Pateicies Dievam, kazak, bet es pateicos tev par to, ka tu izglābi manu māsu."

Tad viņa padeva tam maisiņu sacīdama: "Ieber sev naudu no šā maisiņa, cik tev patīk!" To teikusi, viņa pazuda.

Kazaks jau atkal gribēja doties ceļā, kad ienāk otra jaunava, kuŗai viņš arī pateicas. Tā atbild: "Pateicies Dievam, bet mēs pateicam tev par to, ka izglābi mūsu māsu. Par pateicību paņem šo kreklu, kas tevi sargās no lodēm." Pēc tam pati nozuda.

Ieradās trešā jaunava, un kad kazaks iesāka arī viņai pateikties, viņa atbildēja: "Es pateicos tev par to, ka tu mani izglābi."

Tad viņa dāvināja viņam vairogu, sacīdama: "Tas tev noderēs kaŗā."

Tad vēl atnāca visas trīs māsas kopā no viņa atsveicināties. Atdevušas viņam zirgu, tās vēl pastāstīja: "Iedams pa ceļu nokļūsi karaļvalstī, kur karalim ir skaista meita, ko karalis atdošot par sievu tam, kas viņam piebēršot naudas kasti pilnu ar naudu. Karaļmeita esot gan iemīlējusi kādu kņaza dēlu. bet viņam neesot tik daudz naudas, cik viņas tēvs pieprasot. Par visām lietām nestāsti nevienam par savu spēku!"

Viņš aizgāja, un nokļuvis tanī karaļvalstī, iet ,pie paša karaļa sacīdams: "Es tev piebēršu to kasti ar naudu."

Kaut gan kazaks karaļmeitai nepatika, tomēr tēvs, negribēdams lauzt savu vārdu, atdeva viņam savu meitu.

Kņaza dēls pierunāja citu valšķu karaļus pieteikt viņa sievas tēvam kaŗu, tā viņam uzbruka trīs karaļvalstis. Karalis sataisīja vienpadsmit kaŗa pulku un nostājās viņu priekšā, bet znots vēl lūdza karali, lai ņemot viņu arī līdza.

"Ar mieru, bet tikai paņem vēl trīspadsmit pulkus līdza."

"Man pietiks ar vienu pulku," atbild znots. Tā nu viņi gāja kaŗā. Ienaidniekiem tuvojoties, znots pavēlēja saviem kaŗavīriem salikt bruņas čupā un gulēt, bet pats tikai jautāja: "Vai ienaidnieks vēl tālu?"

"Kādas divi verstes," viņam atbild.

Skrienot viņa spēki vairojās un tādēļ noskrējis divas verstes, viņš apkava pirmos ienaidnieka kaŗa pulkus. Otra pretinieka rinda stāvēja vēl par vienu versti tālāk; pārskrējis šo gabalu, viņš apkava arī otru ienaidnieka rindu, kas pie tam bija arī vājāka. Beigās vēl apsita arī trešo rindu, kas atradās par pusversti tālāk. Pretinieku karaļi viņu lūdza, lai atstājot dzīvus kaut dažus kaŗavīrus: "Lai viņi ietu pasaulē, sludinādami tavu slavu!"

Kazaks to ievēroja un atstāja trīs kaŗavīrus dzīvus. Kad viņš pārnāca mājā, notika nodevība. Kņaza dēls bija pierunājis viņa sievu, lai tā izzinātu, kur atrodoties viņa spēks. Kaut gan kazaks vēl nebija aizmirsis ļaužu neapdzīvotās karaļvalsts jaunavu brīdinājumu, lai nevienam nestāstot par savu spēku, tomēr nevarēdams atturēties no sievas uzmācības, viņš izstāstīja, ka viņa spēks pastāv viņa kreklā un vairogā.

Viņa sieva sašuva pa nakti viņam jaunu kreklu, ļoti dīdzīgu vecajam, pavēlēja uzkalt zelta vairogu, un nu tā pārmainīja viņa kreklu un vairogu. Rītā agri kņaza dēls, apģērbies apburtā kreklā un piestiprinājis pie krūtim vairogu, uzaicināja kazaku uz cīņu. Divas verstes tie skrēja viens otram pretī un jau pirmajā sadursmē kņaza dēls uzvarēja savu pretinieku, sakapāja viņu smalkos gabalos, sabēra tos gabalus maisa piesēja tam zirgam pie astes, uz kuŗa nosistais bija jājis, un palaida zirgu vaļā uz visiem četriem vējiem.

Zirgs ilgi dauzījās apkārt pa tīrumiem, bet būdams izsalcis, atcerējās to, cik labi viņam bijis ļaužu neapdzīvotā karaļvalstī un devās uz to pusi.

Jaunavas, ieraudzījušas zirgu, to tūliņ pazina un jautāja: "Ai zirdziņ, kā tu šurp nokļuvi?"

Redzēdamas maisu, viņas to atvēra un iesāka raudāt : "Cik labi, kazaciņ, mēs tevi pamācījām, bet ko tu esi darījis?"

Viņas atnesa palagu un trīs dvieļus, izbēŗa uz tiem sakapātos gabalus, nomazgājušas tos ūdenī, salika vienā kopā un aplēja ar nedzīvu ūdeni: uzreiz radās līķis, un kad aplēja to ar dzīvības ūdeni, tad līķis atdzīvojās.

"Ak, cik ilgi esmu nogulējis!" izsaucās kazaks.

"Ilgi gan esi gulējis! Dievs zin, kur tavi kauliņi gulētu, ja tavs zirgs tos nebūtu atnesis šurp pie mums."

Pēc tam jaunavas pastāstīja viņam, kā sameklēt atpakaļ pazaudētās lietas: "Šeit tev būs spalva, to paliec padusē, tad paliksi par skaistu putnu, skrej uz ezermalu, kur staigās kņaza dēls."

Kazaks paņēma spalvu, aizskrēja un nolaidās ezermalā. Kņaza dēls, ieraudzījis tik skaistu putnu, nometa zemē kreklu un vairogu, atstājis tos uz krasta, lēca ūdenī, lai noķertu putnu, bet putns peldēja arvien tālāk no krasta, un beidzot pieskrējis pie krasta, paņēma kreklu un vairogu, tad, pieņēmis savu agrāko izskatu, devās atpakaļ pie sievas tēva.

Sievas tēvs ļoti nopriecājās par to. Bet lai kņaza dēls vairs negrozītu galvas citu sievām, pavēlēja to piesiet zirgam pie astes un aizdzīt projām. Laulātie draugi izlīgst savā starpā un nu dzīvo laimīgi.