9. A. 665. 530. Skolnieks J. Kiulenīks Vārkavas pag. Bernānu ciemā N. Rancāna kr.

Agrākos laikos, kā jau zināms zemnieki kalpoja kungiem, kas varēja darīt ar saviem ļaudim ko gribēja. Tā nu arī viens kungs sagūstīja vienu jaunu puisi un nodeva to zaldātos. Tur nu tam veseli divdesmit pieci gadi bija jākalpo ķeizaram. Vēl pēdējā dienā priekš atlaišanas zaldātam bija jāaiznes ziņa uz kādu tālāku vietu. Pajēmis savu plinti, zaldāts arī aiznes to ziņu un vakarā nāk mājā. Tā iedams, viņš redz, ka ceļa malā deg maza mājiņa. Viņš pieiet klāt un ierauga, ka istabā atrodas trīs skaistas meitas, kas lūdzas, lai šās glābjot. Zaldātam ir žēlīga sirds, viņš arī metas ugunī iekšā, sagrābj jaunāko meitu un grib to nest laukā. Bet tai pašā brīdī meita paliek par lielu gaŗu tārpu un aptinas savam glābējam ap kaklu. Šis nu gan grib to tārpu noraut, bet nekā ;nevar. Atnāk pie sava virsnieka, tas arī nezina ko darīt un tik sūta, lai iet uz māju, laiks jau esot nokalpots.

Nonācis mājas tuvumā, zaldāts apsien lakatiņu ap kaklu, lai neredzētu tur lielo melno tārpu. Ieiet viņš istabā, bet tēvs, māte, brāļi un māsa viņu vairs nepazīst. Nu šis stāsta, ka esot jau nokalpojis divdesmit pieci gadi krievos un nu esot atlaists mājā. Tagad visi ir ļoti priecīgi un liek māsai, lai gādā brālim par ēdieniem un dzērieniem. Kā nu brālis sāk ēst, tā viņam atraisās lakatiņš no kakla. Māsa, ieraudzījusi brālim ap kaklu melnu tārpu, sabīstas un izskrien kliegdama ārā. Brālim arī ir kauns un bailes, viņš negrib vairs mājā palikt un aiziet atkal plašā pasaulē. Visi ļaudis, kas tik ierauga viņam tārpu kaklā, bēg no šā projām.

Tā pa pasauli staigādams, viņš gluži nejauši bija atkal atnācis pie tās mājiņas, kur viņam tas tārps ap kaklu aptinies. Ieiet viņš iekšā un redz tur divas jaunavas sēdam. Kad nu šās to ierauga, tūliņ it priecīgi izsaucas: "Vesels, brālīt! Ilgi neesam tevi redzējušas."

Zaldāts tikai skatās un brīnās, kas tās šim par māsām.

Šās atkal runā tālāku: "Tas gan tev bija grūts darbs, ka tu mūsu māsiņu izglābi no nelaimes. Bet par to mēs tev arī atmaksāsim."

Nu tikai arī zaldāts saprata, kur bija nonācis. Abas jaunavas pienāca viņam klāt, nojēma no kakla melno tārpu un tas tūlin pārvērtās atkal par jaunu meitu. Paēdinājušas un padzirdījušas zaldātu, jaunavas tam jautāja: "Vai tu nu vēlies tepat pie mums dzīvot, jeb gribi atkal projām iet?"

Šis atbild, ka iešot projām.

"Labi!" saka atkal tās meitas. "Tad mēs tev atnesīsim dāvanas."

Pirmā atnes tam zobenu un pamāca: "Kad tev uzbrūk ienaidnieki, tad izvelc šo zobenu no maksts un pacel gaisā. Tūliņ visi tavi ienaidnieki nokritīs pie zemes. Ja tu nolieksi zobena galu zemē, tad viss degs ar zaļu uguni. Bet kad tu zobenu iebāzīsi atkal makstī, tad viss paliks pa vecam."

Otra jaunava tam iedeva kreklu, sacīdama: "Kad tu uzvilksi šo kreklu mugurā, tad tevi neaizskars neviena lode."

Trešā meita atnes šim vienu stabulīti un saka: "Kad tu papūtīsi ar šo stabulīti, tad atskries tāds zirgs, kas tevi nesīs pus pa gaisu. Tā nu tu ej atkal pa pasauli, bet varbūt mēs atkal satiksimies."

Dāvanas sajēmis, zaldāts pateicas un iet atkal tālāku uz priekšu. Pēdīgi viņš nonāk cita ķēniņa valstī, kur jauna ķēniņa meita bija izlaidusi ziņu: Kas jādams uzleks pie viņas trešā stāvā, to viņa jems sev par vīru.

Zaldāts dabū to zināt, papūš savu stabulīti un tūlin atskrien viens skaists zirgs ar visiem segliem. Viņš nu sēstas zirgam mugurā, uzlec jādams pie ķēniņa meitas, pajem viņas zelta gredzenu un nu aizjāj atkal projām. Ķēniņa meita nu gan meklē to jātnieku, bet nevar nekur atrast. Beidzot tas arī ierodas un nu nodzer kāzas. Kādu laiku bijušais zaldāts dzīvo ar ķēniņa meitu priecīgi un laimīgi, bet cilvēkam jau gadās arī dažreiz nelaime. Tai zemei uzbruka ienaidnieki un vecais ķēniņš lika arī znotam iet kaŗā. Ķēniņš salasa lielu kaŗaspēku, bet znots tikai apvelk savu kreklu, apjož zobenu, pajem stabulīti un arī aiziet uz kaŗalauku. Tad viņš papūš stabulīti, atskrien skaistais zirgs un znots tūliņ jāj ienaidniekiem pretī. Otras zemes ķēniņa dēls brūk tam tūliņ virsū ar savu kaŗaspēku. Znots paceļ savu zobenu un visi ienaidnieki nokrīt zemē. Tie nu gan vēl šauj, bet neviena lode neaizskar ķēniņa znotu. Šis nu uzprasa: "Vai būs miers?"

Ķēniņa dēls atbild: "Būs!"

Tā nu sadzeŗ mieru. Znots iebāž savu zobenu makstī un nu pieceļas arī ienaidnieka kaŗaspēks un aiziet uz māju.

Kaimiņu ķēniņa dēls visu labi noskatījies, ko znots dara. Tas arī jau agrāk bijis ar vecā ķēniņa meitu kaimiņos pa draugam, bet tik neiedrošinājies jāt, kā princese bija izsludinājusi. Šis nu nosūta ķēniņa meitai gaŗu vēstuli, kur tai pārmet, ka šās vīrs esot tikai vecs zaldāts un vienkāršs cilvēks. Ar stabulīti tas dabūjot savu skaisto zirgu un ar savu zobenu tas nogāžot kaŗaspēku gar zemi. Vajagot tikai dabūt tās divas lietas rokā, tad dabūšot apprecēties. Ķēniņa meitai nu arī patīk ķēniņa dēls labāki nekā zaldāts un tā nu domā, kā dabūt abas minētās lietas rokā. Viņa pasauc vienu kalēju un liek tam uzkālt gluži tādu pašu zobenu un stabulīti, kā viņas vīram. Kalējs arī tos uzkaļ un ķēniņa meita nu pārmij tā lietas. Pajēmusi viņa zobena un stabulīti, ķēniņa meita aizsūta tās savam draugam, ķēniņa dēlam.

Dabūjis abas šīs lietas, ķēniņa dēls uzbrūk atkal ar savu karaspēku kaimiņa zemei. Ķēniņa znots gan iet atkal ar savu kaŗaspēku ienaidniekam pretī, bet ķēniņa dēlam tagad ir brīnuma zobens un ar to šis nogāž visu znota kaŗaspēku zemē. Gan ienaidnieka zaldāti arī šauj uz znotu, bet neviena lode viņu neaizkaŗ.

Tagad ķēniņa dēls raksta ķēniņa meitai otru vēstuli, lai izzinot, kādēļ lodes neaizkaŗot znotu. Šī nu arī dabū to zināt, liek uzšūt otru kreklu, pārmaina to ar znota brīnuma kreklu un nosūta to ķēniņa dēlam.

Tūliņ atkal iesākas kaŗš un ķēniņa znots iet ienaidniekam pretī, domādams, ka krekls jau šo pasargās no lodēm. Bet kā nu sāk ienaidnieks šaut, tā znots tūliņ krīt. Viņš nu tiek atstāts uz kaŗalauka, kur to saplēš zvēri un putni.

Tagad kaimiņu ķēniņa dēls nāk par precinieku un apprecē ķēniņa meitu, zaldāta jauno atraitni.

Trīs māsas mazajā mājiņā arī gaida, ka zaldāts atnāktu kādreiz arī pie viņām. Reiz vecākā māsa redz tādu bēdīgu sapni, it kā zaldāts būtu kur nokauts un viņa kauli gulētu uz lauka. Piecēlusies viņa iet tūliņ zaldātu meklēt un tikmēr meklē, kamēr arī atrod. Viņa salasa visus kaulus kopā, uzpūš tiem un zaldāts pēc kāda brīža atdzīvojas. Tad viņa prasa: "Kas tev, brālīt, noticis?"

Tagad viņš visu saprot un izstāsta savu nelaimi arī jaunavai. šī aicina viņu līdz un aizved pie savām māsām. Kad nu viņš ir labi paēdis un atpūties, tad jaunavas atkal prasa: "Vai paliksi pie mums, vai iesi vēl pasaulē?"

Šis atbild: "Labāk tomēr iešu."

Māsas saka: "Še tev līdz šis dūcītis. Kad tev tas būs kabatā, tad tu varēsi palikt par putnu, vai arī peldēt, cik patīk, pa ūdeni."

Tagad zaldāts ar savu dūcīti kabatā aiziet atkal uz sava bijušā sievas tēva pili. Bijusī sieva viņu tomēr pazīst un zaldāts mana, ka šai nav nekas labs prātā. Viņš nu pārvēršas par pīli un grib pārpeldēt par upi. Jaunais ķēniņš paliek par suni un peld pīlei pakaļ. Bet kā suns piepeld tuvāk, tā pīle aizpeld arvien tālāk, kamēr suns zaudē spēkus un noslīkst. To redzēdama, pīle piepeld atkal pie krasta. Nu pati ķēniņa meita paliek par lapsu un peld pakaļ, bet tā arī lapsu ievilina upes vidū, kur viņa noslīkst. Tāpat notiek arī ar veco ķēniņu, kas pārvēršas par suni un peld pēc pīles.

Tagad bijušais zaldāts atgriežas pie trim jaunavām, apprecē jaunāko māsu, pārbrauc savā valstī par ķēniņu un dzīvo laimīgi.

Piezīme. Šī pasaka ir drusku saīsināta un atstāstīta rakstu valodā. P. Š.