Vecos laikos dzīvojis mežsargs, kas bijis liels mednieks, un viņam bijuši divi suņi: viens vecs, otrs jauns. Pavasaŗos mežsargs gājis uz medņiem un ņēmis līdz abus suņus.

Vienā skaistā pavasaŗa vakarā mežsargs gājis atkal uz medņiem, aizgājis mežā un nosēdies uz viena liela celma, Laiks bijis diezgan vēss un tādēļ mežsargs salasījis žagarus un iekūris pie lielā celma uguni. Te no celma apakšas izlīdusi liela balta čūska, sākusi runāt kā cilvēks un lūgusi mežsargu, lai viņš izdzēšot uguni, jo zem celma esot viņas ligzda ar maziem bērniņiem. Mežsargs arī tūliņ paklausījis un izdzēsis uguni. Baltā čūska pateikusies Mežsargam un projām iedama sacījusi: "Par to, ka mani paklausīji, tu no šī laika sapratīsi visu zvēru valodu, bet tikai nestāsti nevienam par balto čūsku un par to, ka saproti; zvēru valodu, jo ja to stāstīsi, tad tu mirsi."

Mežsargs vēl nebijis atjēdzies no pirmiem brīnumiem, kad jau dzirdējis savus suņus runājam. Vecais suns sacījis jaunajam: "Šonakt mūsu mājā būs zagļi un tādēļ vienam no mums jāiet uz māju. Iešu labāki es, jo esmu vecāks un prātīgāks, tu paliec šeit un palīdzi mežsargam!" To teicis, viņš tūliņ aizskrējis.

Ap brokašu laiku suns atkal atnācis atpakaļ un mežsargs noklausījies, ka šis stāstījis otram sunim: "Kad aizskrēju mājā, zagļi jau sāka lauzt klēts durvis. Es pieslējos pie loga un riedams uzmodināju visu māju."

"Nu, ar ko tad saimniece tevi par to pamieloja brokastīs?"

"Viņa izskaloja galda slaukuli, kad bija noslaucījusi galdu, un deva man samazgas."

Mežsargam mājā pārnākušam, sieva stāstījusi par zagļiem un gudro sunīti.

"Bet kādēļ tu par to sunim brokastīs devi tikai galda slaukuļa samazgas?"

Sieva no brīnumiem acis vien ieplētusi un prasījusi vīram, kas šim to stāstījis. Kad mežsargs atbildējis, ka tas esot noslēpums, ko izstāstot. viņam pašam būtu jāmirst, tad sieva raudādama un lūgdamās, pavisam viņu samulsinājusi, jo bijusi briesmīgi ziņkārīga un pļāpīga.

Vīrs, redzēdams, ka no sievas vairs vaļā netiks, ienesis istabā garos salmos, gulies virsū un gribējis jau sākt stāstīt, bet tai pašā brīdī istabā pie vaļēja loga pielecis gailis, nostājies istabas vidū un sacījis: "Kikerigū, man divpadsmit sievas, un visas viņas nevarētu izdabūt no manis, lai es izstāstu savus noslēpumus, bet tev ir viena pati, un tu to pašu nevari savaldīt."

Mežsargs, to dzirdēdams, uzlēcis no zemes, paķēris koku un izvadījis sievu pa durvīm laukā. Pēc tam viņš vēl ilgi, ilgi dzīvojis.