2. A. 670. A. Lerchis - Puškaitis Džūkstē - Pienavā. LP. II, 12, 8.

Vienam saimniekam bijuši divi suņi: Trepēns un Pakans. Katru nakti saimniekam bijusi jāsargā ezera malā kunga malka, abi suņi skrējuši tam biedros. Tik vienu vakaru suņi neatskrējuši. Saimnieks no gaŗa laika sācis zivis ķert un noķēris tādu zivtiņu, kas runā. Zivtiņa lūgusies: "Laid mani vaļā, tad tu sapratīsi, ko suņi un putni runā."

Saimnieks palaidis zivtiņu un gājis uz māju. Uz piedarba jumta sēdējusi vārna un krauklis. Krauklis teicis tā: "Apakš šī piedarba stūra divu lāpstu dziļumā ir podiņš naudas."

Saimnieks pakampis lāpstu, izracis naudu un nolicis pie gultas. No rīta saimniece prasījusi: "Vīriņ, kur tu tik daudz naudas dabūji?"

"Dabūju, dabūju, bet kur, to nevaru teikt, citādi man jāmirst."

"Mirsti, bet saki; mirsti, bet saki!"

Saimnieks paglabā naudu klētī, bet nesaka un nesaka. Nu, kad nesaka, tad sieva izgudro citu ko. Viņa pieteic radiem, lai nākošā naktī nāktu naudu izzagt. Trepēns ar Pakanu to noklausās. Vakarā Trepēns saka uz Pakanu: "Klausies, šonakt nāks velni mūsu saimnieku mocīt, zagļi klētis apzagt. Šķirsimies uz divu pusi: es iešu saimnieku sargāt un tu sargā klētis."

Pēc vakariņām saimnieks aiziet savu malku sargāt, Trepēns tek līdz. Ap pusnakti mazā zivtiņa noiet pļinkt! pļinkt! un tūdaļ no ezera iznāk liels vīrs trijām galvām, lai saimnieku nonāvētu. Trepēns nokož visas galvas. Necik ilgi nāk sešgalvis no ezera ārā. Trepēns nokož visas sešas. Pēc laba brīža nāk deviņgalvis no ezera ārā. Trepēns nokož visas deviņas galvas un tad arī atkrīt augšpēdu, jo nomocījies galā. Saimnieks sabrauka, sabrauka savu glābēju un, skaties, pēc brīža ceļas kā briedis augšā.

Mājā Trepēns prasa Pakanam : "Nu, kā tev labi gāja?"

"Nekas, vienu zagli sakodu, tie citi aizbēga. Bet kā tad tev gāja?"

"Vai, brālīt, man gāja smagi; tomēr nokodu gan. Papriekšu iznāca trijgalvis, tad sešgalvis un beidzot deviņgalvis. Tad ta bija mokas ar dieviņgalvi! tik tik pats nenoģību! Bet saki, ja nu saimnieks to zinātu, ka viņa paša saimniece savus radus ataicinājusi klētis apzagt, ko viņš darītu?"

=============

"Nedarītu nekā ; iepērtu, lai citā reizē tā nedara, un tas būtu viss. Tu jau zini, ka mūsu saimmieks zelta cilvēks!"

Saimnieks to noklausās.

No rīta saimniece atkal: "Mīļo vīriņ, teic, kur tu to naudu ņēmi?"

"Kad teikšu, tad man jāmirst."

"Mirsti, bet teic; mirst bet teic!"

"Nu tad izkurini pirti, nomazgāšos un tad miršu."

Jā, šī izkurina pirti un tā klāt: "Pirts gatava, vīriņ, ej nomazgājies, lai reiz dabūtu zināt, kur nauda gadījusies."

"Vai laba pirts s1ota arī ir?"

"Ir, ir, ej tik projām!"

"Vai gars arī iepērts?"

"Iepērts nu gan vēl nav, bet būs jau labs, ej tik projām!"

"Kur nu labs celsies? Tev jāiet gars iepērt, citādi neeimu."

"Ak tavu činku! Kur tu tik ilgi laiku vilcini? Bet kad nu tā gribi, tad iešu arī!"

"Ej, ej; bet to tu zini: ja gars nebūs labi iepērts, tad pēršu tevi."

Saimniece noiet uz pirti, iesper garu un tad sauc atkal: "Vīriņ, vīriņ, kamēr es ģēŗbjos, vari jau nākt pērties, lai velti laika nekavētum!"

Saimnieks taisās uz pirti. Sētā gailis nosaka saimniekam pakaļ: "Saimnieks muļķis: viņš nevar vienu sievu ievaldīt, kā tad man desmit jāsavalda. Paņēmis labu kančuku, nodrāzis - redzētu gan, vai tu prasītu naudu."

Pirtī saimnieks saka uz sievu: "Vadzi, gars vēl ļoti sīvs un sūrs, tu neesi labi iepērusi. Ja tāds vien, tad labāk nemaz neperos."

"Jā, kā tad, tev tik netīk mirt, tādēļ tā saki un smādē."

"Jā, sieviņ, mirt man netīk, bet tevi izpērt man ļoti patīkas. Nāc tik nu šurp!"

"Vīriņ, mīļais, tu jau man nesitīsi?"

"Sieviņ, mīlā, tu jau vairs pēc naudas netaujāsi un zagļus neaicināsi?"

"Netaujāšu, neaicnāšu; piedod tik šoreiz!"

"Labi, lai paliek!"

"Bet saki, vīriņ, kas tev par zagļiem iemelsa, kas tev pateica."

"Kas pateica? Pakans pateica."

No rīta saimniece Pakanam nedod ne druskas ēst. Saimnieks turpretim paņem kreima podu, liek izcept baltu maizi, sadrupina baltu maizi kreimā un tad pacienā Pakanu, pacienā Trepēnu. Un no tā laika saimniece bija tā labākā sieva virs pasaules.