3. A. 670. Skolnieks J. Morkons Kalupā.

Dzeivuoja vīns boguots zemnīks un jam beja divi suņi. Saiminīks jūs žālova un lobi barova. Vīnu reizi jis pajam sovu blisi un suņus un aizīt uz medīšonu. Nūīt jis uz mežu, staigoj vysu dīnu un nikuo nadaboj nūsaut. Kad daguoja vokors, laidjuos īt uz muojom, bet jis apmoldējuos un nikur navar atrast molys. Īt jī pa mežu verās zemnīks : ap kūku apsatinuse čyuska. Zemnīks nūsabeida un suoka bēgt prūjom, bet čyuska sacēja uz zemnīka: "Nabēdz, ej šur, izraun man skobornu, kuru es šļiukdama īdyuru."

Zemnīks daīt treisēdams un izraun čyuskai skobornu. Tūlaik čvuska soka uz zemnīku: "Man nikuo nav, kū īdnūt tev. Izraun man divi spolvys!"

Zemnīks ari izraun divi spolvys. Čyuska soka: "Tu nanūsvīd spolvu un nikam nasoki! Nu tu saprassi, kū suņi, gaiļi, gūvs un zyrgi runuos, bet tu nasoki, ka itū saprūti."

"Labi," dūmoj zemnīks, "zvnuošu, kū darīt."

Zemnīks ar suņim īt uz muojom, bet navar atrast sovys sātys. Daīt jī pi lela celma un atsagulst. Suņi suoka sevī runuot. Vīns suns soka uz ūtru : "Es šūnakt skrīšu uz sātu, uz myusu sātu atīs zagļi. Ka vīns navarēšu aizdzīt zagļus prūjom, tad es tevi paklīgšu."

Ūtris suns atbild: "Kad nūskrīšu uz sātu, tu nasyt zagli, daskrīn pi durovom un sitīs! Ka tevi īlaiss vydā, tad tu kauc, lai dūd ēst."

Suns nūskrīn uz sātu, daskrīn pi durovu un sytas. Saimnīce izīt, īlaiž suni un runoj poša sevī : "Jau vīns suns atskrēja, a saiminīka nav ar ūtru suni."

Suns suoka kaukt un saiminīca ījaucja meiklis, kū ari vepram dūd ēst, bet suns naād, izskrīn nu ustubas uz pogolma. Saiminīca aizsaun durovas un atsagulst. Nakti ap pusnakts atīt zagļi, daīt pi staļļa un lauž atslāgu. Suns jam smagi rīt un zagļi atstuoj nu staļļa un īt pi klētis. Suns jam vēl smoguok rīt, kamēr jū zagļi syt ar vāzdys, tik nasaun, bet suns vēl vairuok rej. Zagļi atmat klēti un aizīt uz sovu sātu.

Suns aizskrīn uz mežu un stuosta ūtram suņam: "Paprīkšu zagļi beja dastuojuši pi staļļa, bet es jūs atdrzņu, tūlaik stuojuos pi klētis un es jūs otkon atdziņu."

A ūtns suns atteic : "Es klausējūs, aus's saslēj's."

Saiminīks vysu saprūt, tik klausuos. Izausja dīna, saimnīks atroda meža molu un nūīt uz sovu sātu. Saiminīca lomuoja: "Ni zyrgim nav dūts ēst, ni molkas kam atnest - volkuojuos pa mežu! "

Saiminīks vaicoj: "Vai rēja suns nakti? Vai devi jam ēst? Kū tad jis rēja?"

"Pagaudova un aizguoja gulātu, a vokorā ka atskrēja, devu ēst - naēdja."

"Tu varbyut jam devi sumozgu."

Saimninīca dūmoj : "Nu kurīnes jis var zynuot?" Suoka prasīt nu veira, lai pasoka, kur jis izzvnova.

Veirs atbild: "Ka es tev sacīšu, tad es nūmieršu."

"Miersti! Kam man tevi vajag? Man tik vajag izzynuot, nu kuo tu zini, ka es suņim sumozgis devu?"

"Kai ta es malns ar vysis drēbis mieršu? Izkuryrnoj pierti, lai es izzamozguoju."

Sīva nūīt, izkurynoi pierti un soka veiram, lai īt uz pierti. Veirs pajam bolt's kraklys un īt uz pierti, veras jis uz duorza: staigoj gail's ar vystis. Gail's sasyta spuorn's un teic uz vystu : "Ka. ka, ka, glupais saiminīks, es itik sīvu izturu, a tu vīnas navari izturēt."

Saiminīks klausuos un soka: "Pagaid, lai es izzamozguoju un nūīmu uz sīvu, es zynuošu kū padarīt."

Izzamozguojuos, nūīt uz sātu. Naspēja durovu attaisīt, jau sīva klīdz: "Soki dreižuok, da miersti zemē! Es jau vītu tev pataisīju!"

Saimnīks izīt uorā, daboj lobu grūžu un samērcej. A sīva dūmoj : nūguoja atsavasaļuotu, i runoj poša sevī : "Byus lobi, ka nūmiers, es sev dabyušu cytu veiru."

Veirs īīt ustubā, saķer sīvai ar rūku aiz motu un dyktai mezej sīvu un palaiž. Sīva ka teik vaļā, i atpakaļ naatsaver, aizbāg nu veira; bet veirs daboj sev cytu sīvu un dzeivoj laimīgs.